Kāds naudas iekasēšanas kantoris atgādinājis tautai, ka jau 1993. gadā pieņemts likums par radio mūzikas nodokli sabiedriskajā transportā. Beidzot naudas iekasēšanas kantoris nolēmis, ka vairs netēlos labdarīgu filantropu un turpmāk iekasēs šo nodokli par radio mūzikas klausīšanos starppilsētu autobusos, pilsētas autobusos, maršruta taksometros, parastajos taksometros, birojos, zobārstu kabinetos, frizētavās un sazin kur vēl. Publiski izskanējušie tarifi neizskatās pārāk lieli (taksometram – 70 santīmi mēnesī, starppilsētu autobusam – 1,70 lati mēnesī, tātad gadā attiecīgi 8,40 lati un 20,40 lati; zobārsta kabinetam tie varētu būt kādi 5 lati mēnesī vai 60 lati gadā). Taču – runa ir par principu, proti, kāpēc vispār par to jāmaksā autotransporta uzņēmumam vai zobārstam, frizierim un citiem (finālā – klientam)?
Naudas iekasēšanas kantoris stāsta, – nodoklis jāmaksā tāpēc, ka šis kantoris pēc tam maksās mūzikas autoram. Bet, kā norāda radio taisītāji, viņi sen jau par visu ir samaksājuši! Tātad autotransporta uzņēmumam vai zobārstam jāmaksā vēlreiz?! Par ko? Kāpēc?
Kā liecina komentāri internetā, visvairāk laimes no radio klusēšanas gūs galvaspilsētas autobusu un frizētavu lietotāji, jo šoferi un frizieri klausoties kaut kādas nelatviskas raidstacijas un latvieša ausī šī mūzika griež kā ar asu dunci. Jā, autobusu un šoferi neizvēlēsies – esi priecīgs, ka vispār vēl brauc! Bet frizētavu… Nu, esi, latvieti, principiāls un neej uz frizētavu, kur atskaņo tik briesmīgu mūziku! Bet – ja tai frizētavā strādā superīgākā friziere pasaulē, tad pieciet to viņas vājību uz nelatvisku mūziku. Varbūt tas ir labāk par iespēju klausīties, kā friziere kaut ko absolūti šķībi dungo pie sevis vai atstāsta pilnīgi visu par savu iepriekšējo klienti?
Un zobārsta kabinetā es, piemēram, esmu laimīga, ja skan radio. Zobārste man izcila, aparatūra viņai laba, špricīti pret sāpēm arī iedos, bet tomēr labāk, ja varu koncentrēties radio ziņām, nevis urbja dūkšanai…
Tālāk. Es personīgi izmantoju starppilsētu autobusus maršrutā «Tukums-Rīga». Arī tajos šoferi klausās radiostacijas. Bet mani tas absolūti netraucē, goda vārds! Lielākoties es pat nedzirdu, kas tā par staciju un kāda mūzika skan. Paši autobusu šoferi kādas televīzijas ziņās stāstīja, ka radiostacija skan klusi, turklāt radio ir gluži kā tablete, lai paliktu možs un nomodā. Un to zina ikviens šoferis – ja jābrauc vairāk par pārdesmit kilometriem no vietas, tad gribas, lai blakus kāds runā. Kaut vai dārgā sieva vai pusapnikusi mīļākā; ja abas klusē vai guļ, tad tiek ieslēgts radio.
Jautāsiet – vai šī rakstiņa autorei švaki ar dzirdi, ka viņa nedzird autobusa šofera radio? Ha-ha. Visbiežāk šo radio nomāc blakussēdētāja mobilā telefona zvana melodija vai MP3 graujoši skaļā mūzika austiņās un divu netālu sēdošo tantiņu klačas! Lūk, šo mūziku arī vajadzētu aplikt ar nodokli, jo tā skan ļoti publiski.
Galu galā, tantiņas apmainās ne tikai ar oriģinālinformāciju (piemēram, “es savām acīm redzēju, kā Milda krāpa savu Jāni kaimiņu Pēteri”). Viņas pārstāsta iepriekšējā dienā ziņās redzēto un dzirdēto, kā arī no kaimiņienes saklausītās baumas. Un ir pilnīgi iespējams, ka atskaņo arī kādu mūzikas gabalu (“Vai dzirdēji jauno dziesmu? Nu, to “La-la-lā”? – un te viņa uzskatāmības labad nodzied kādu pantiņu). Ar mobilās mūzikas klausītājiem vispār negals – viņi savās austiņās klausās tik skaļi, ka viss autobusa salons dzird! Kāpēc naudas iekasēšanas kantoris šo lietu nekādi negrib regulēt un kontrolēt?
Ko darīsim? Iesim dažu Austrumu valstu ceļu un stingri ierobežosim visu, ko tauta grib klausīties? Lai pār Latviju valda kapa klusums? Atsevišķi komentētāji iesaka radio taisītājiem mainīt politiku un atskaņot tikai tādu mūziku, kuras autori piekrīt viņa garadarbu ekspluatēšanai bez maksas vai par vienreizēju samaksu. Ideāli! Visādi vietēja mēroga šlāgeru rāvēji būs laimīgi, ka tiks radio, un supermega zvaigznes lepnā klusumā un vientulībā varēs aizrīties ar saviem hitiem.
Otra lieta ir satraukums ap LNT un TV3. Lūk, nabadziņi! Ja nesaņems naudiņu no valsts, tad ies maksas apraidē. Uztaisījuši pat kaut kādu reklāmu, kurā beidzamā nots ir apmēram šāda: vai tu esi gatavs atteikties no dažiem krievu televīzijas kanāliem, lai bez maksas varētu skatīties LNT?
Ziniet – neesmu gatava! LNT man asociējas tikai ar amerikāņu filmu sarakstu televīzijas programmā un nenormāli zviedzošiem ziņu raidījumu vadītājiem. Vai es to gribu redzēt? Protams, ne. Un tāpēc neskatos jau ļoti sen. Brīžos, kad šaubos par savas izvēles pareizību, atceros draudzenes stāstu par kaut kādu LNT raidījumu, kurš atspoguļojis neseno traģēdiju Tukumā, kad dzēris policists izraisīja avāriju un bojā gāja ļoti jauka meitene, – tikai pusminūti raidījuma vadītāji varējuši atturēties no parastās traļi-vaļi attieksmes un smiešanās, kas tādā traģiskā mirklī pielīdzināma klajas ņirgāšanās aktam. Vai to es gribu redzēt? Protams, ne.
Tātad LNT droši var iet uz… maksas apraidi vai citiem līdzekļiem cīnīties par savu eksistenci. Manis dēļ – varat kaut likvidēt to kanālu! Es noteikti negribu, lai mana sūri pelnītā nodokļu naudiņa tiek tērēta tāda kanāla uzturēšanai.
Bet es saprotu, ka ir arī citi viedokļi. Vieniem pie sirds pusaizmigusī «Lapsa virtuvē» un oligarhi rīta pārraidēs, citiem «Ugunsgrēks» un «Ievas pārvērtības». Un kur nu vēl dziedošie, dejojošie un tamlīdzīgie šovi! Citiem – «Labrīt, Latvija!», «Panorāma» un «100 g kultūras». Vēl citiem – bum-bum-bastiks vismaz sešos mūzikas kanālos. Un dažiem – absolūtais kapa klusums pār Latviju, kurā var mierīgi meditēt un ieklausīties putnu dziesmās un vaboļu spārnu švīkstā.
Fināla secinājums? Nu, naudas iekasēšanas kantoris var nākt klajā ar visvisādām iniciatīvām un veciem likumu pantiem. Latvieši un latvijieši jau sen iemācījušies pielāgoties itin visādām muļķībām, ko dzemdina kāds no valdošajām augšām. Tikai pieraugiet, ka līdz ar ūdeni neizlejat no vannītes arī tik iemīļoto bērniņu. Kārtējo reizi.
Taisnība ir tāda, ka vadītāji ceļās uz darbu ap pulkstens 2.30 naktī- radio vai CD ir veids, kā turēt acis valā! Nobraukt 10. stundu maiņu klusumā- nu domājiet ar galvu! Bet šis,-
Visbiežāk šo radio nomāc blakussēdētāja mobilā telefona zvana melodija vai MP3 graujoši skaļā mūzika austiņās un divu netālu sēdošo tantiņu klačas!
– ir ļoti trāpīgi, un ja kādam aizrāda, ka vadītājam nav saistoši klausīties sarunas pa mobilo vai austiņu tucinieku, tad šoferitim tiek pateikts- tu sēdi un sturē! Tā, lūk!!!!
jā,Lienīt meitiņ,mūzikai ir liela priekšrocība attiecībā pret vienreizējo žurnālista uzcepienu.
vienu mūziku var drillēt un drāzt, un katru reizi par palaišanu ēterā kādam būs jāmaksā,tāpēc man šis likums šķiet normāls-tas aizstāv mūzikas radītāju.
Ja tauta grib,lai tauta maksā.
attiecībā uz jautājumu,vai vienmēr fonā kaut kam jāskan,lai nabaga klientam,pacientam nav drausmīgi garlaicīgi,tad ”kapa klusums” ir daudz sakarīgāks par ”masu mēdija” pļurkšķi.
Ivo varbūt arī zina to burvju triku, ar kura palīdzību autors saņem patiešām reālu atlīdzību par katru reizi, kad viņa mūzikas gabals atskan kādā no radio stacijām?
Interesanti būtu pavaicat, piemēram, Bjorkai vai kādam no grupas Offspring, – cik regulāri un cik lielus pārskaitījumus viņi saņem no Latvijas kompānijas AKKA / LAA ?
Un vēl mani interesē viena lieta: ar ko principiāli atšķiras mūzikas atskaņošana taksometra no mūzikas atskaņošanas manā privātā ballītē? Abos gadījumos mūziku klausās bez manis paša arī citi ļaudis… Tāpēc, lai viss būtu pareizi un godīgi, katram ballītes rīkotājam būtu jāizņem vienreizēja licence.
Tad vēl mani interesē jautājums par tekstu autoriem: vai arī viņu tiesības tiek ievērotas? Vai viņi saņem tikpat, cik mūzikas autori, jeb mazāk? Un kā tas vispār tiek aprēķināts? Pēc vārdu skaita tekstā vai kā savādāk? Vai radio taisitaji piestāda aģentūrai sarakstu ar atskanojamiem autoriem, cik bieži, cik ilgi utt?
Ļoti interesanti būtu to visu uzzināt!
Ivo, nu pareizi ja jāklis grib, tad emmai jāmaksā
Kādai Bjorkai, kādam Offspring? Tur iznāk mums aldziņas, vientieši!
Un kā būs ar dzejolīšiem, kurus bieži lasa un citē?
Un vai skolnieki domrakstos neizmantos citātus?, vai par to arī būs jāmaksā?
Tā jau tā latviešu mūzika ir zem katras kritikas, tagad neinteresēsies un neklausīsies vispār.
Zudīs gan sacerētāju, gan izpildītāju atpazīstamība un popularitāte.
Labi, ka šī naudas iekasēšanas kantora alkatība sacēlusi Latvijā tādu jezgu. Žēl, protams, tās Rīgas veikalnieces, kuras nonāca zem alkatības āmura un nu spiestas maksāt 500 latu sodu. Varbūt tomēr attapsies un ar laba advokāta palīdzību cīnīsies par savām tiesībām nemaksāt pārmērīgu sodu ar stulba likuma stulbu īstenošanu dzīvē. Un ceru, ka ar Saeimas deputātu un citu veselīgi domājošu cilvēku atbalstu izdosies panākt izmaiņas likumā, ka par radio klausīšanos Latvijā nodoklis nav jāmaksā.