“Maz bija tādu valsts vīru, kas patiesi kalpoja valstij. Lielākajai daļai valsts bija slaucama govs. Tikuši pie varas tie raudzīja sev personīgi kaut ko nodrošināt, uzsākot izdevīgus veikalus,” tā pirms vairākiem gadu desmitiem savā darbā Jaunsaimnieks un velns rakstīja Jānis Jaunsudrabiņš. Vai šodien ir kas mainījies?
Par Latvijas politiskās vides tradīciju trūkumu runāts ne vienu vien reizi. Jau kopš 90. gadu sākuma, kad ieviest kārtību valstī uzņēmās tie, kas bija dzīvojuši Padomju Latvijā. Tie bija laiki, kad par brīvu un neatkarīgu Latviju domāja, kā par dāvanu, kas pienāktos mums visiem. Viņu pieredze bija saistīta ar Padomju Savienībā iegūto izpratni par politikas, demokrātijas un valsts attīstības redzējumu.
Jau šobrīd medijos vairākkārt parādījušās ziņas par vairāku politiķu aiziešanu. Raimonda Paula (TP), Jura Dobeļa (TB/LNNK), Imanta Kalniņa (TB/LNNK), Annas Seiles (PS), Jāņa Lagzdiņa (TP) un citu, kas par savu aiziešanu no politiskās skatuves jau paziņojuši publiski. Viņu vietā ir jānāk jaunai politiķu paaudzei. Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs un režisors Alvis Hermanis kādā no intervijām uzsvēris, ka politikā jānāk jauniem cilvēkiem, kas vēl tic tīrai un godīgai politikai, tiem, kam šobrīd vēl nav trīsdesmit, kas nav “sasmērēti ar shēmošanu”.
Gribas ticēt, ka šī brīža notikumi valstī un politiķu rīcība nav mazinājusi jaunu cilvēku vēlmi iesaistīties politiskajos procesos, bet tieši otrādi – radījusi augsni vēlmei mainīt to, kļūstot izglītotākiem, progresīvākiem un zinošākiem politiķiem. Esot tādiem, kas saskata pieļautās kļūdas un piedāvā konstruktīvus risinājumus. Esot tādiem, kas savus priekšlikumus un idejas izklāsta pēc būtības. Esot tādiem, kas gatavi palielināt sabiedrības uzticības kredītu nevis kuļot tukšus salmus, bet aizstāvot sabiedrības intereses un strādājot pēc visiem zināmā principa – viens likums, viena taisnība visiem. Gribas ticēt, ka sabiedrība, vēlētāji tomēr būs aktīvi, izdarīs izvēli par labu gados jaunajiem, noticēs un dos iespēju. Nevis ar domām, ka nav ko zaudēt, bet ar domām – laiks mainīties pēc būtības.
Šis ir jauno politiķu paaudzes laiks, kad iespējams raudzīties nākotnē, nevis atkal un atkal pārcilāt pagātnē pieļautās kļūdas. Šis ir laiks, kad mums ir jārīkojas, pierādot, ka arī mums ir savs skatījums uz Latvijas attīstību un esam gatavi strādāt, lai to īstenotu.
Lai es savā laikā tiktu politikā man tas pirmām kārtām bija jāpierāda ar darbu savā nozarē un tad domāja ņemt mani partijā vai neņemt , jo tu jau par vadītāju nedrīkstēji būt ja nebiji labs savas nozares speciālists, tad jautājums šim jaunajam cilvēkam ,ko viņš redzamu un sabiedrībai labu ir izdarījis ja tagad taisās politikā iet ,vai viņam ir plāns kaut vai par savu nozari par ko viņš ir mācījies ,lai šī nozare attīstītos ,kādā virzienā ,kur meklēt izeju no šodien radušās smagās krīzes ,ja katrs latvijas iedzīvotājs ir parādā jau 8000Ls tad ko šis jauneklis piedāvā pirms saki jānāk jauniem ,es saprotu varu skolot savus izglītotos bērnus un mazbērnus ar savu politisko pieredzi ,bet kas tevi var skolot, iedzīvotāji dzīvokļos salst parādi milzīgi ,saeimā ļoti sagribējās ,ar tādiem kā Jūs man savu pensiju neredzēt ,es zinu ko saku.
Lai tiktu par deputātu(no malas) ir katru gadu jāsponsorē vismaz 2000,-Ls – tad var tikt kādā pagastā, bet ja augstāk…..
Gan arī tiem jaunajiem "ticība godīgai politikai" pāries, gan jau arī viņi "samērēsies",kad iepatiksies "sile", pie kuras barojas citi… Lai spētu palikt tīrs un godīgs, dzīves pieredze vajadzīga, morālais rūdījums! Jaunajiem vēl nekā tāda nav. Tikai augstskolu (kāda nu kuram…) dotās teorētiskās zināšanas.
Es domāju jābalso par jaunajiem. Vecie "pieredzējušie" vēži jau valsti līdz kliņķim noveduši. Balsošu par "Visu Latvijai!".