Jau 1999. gadā rakstnieks Alberts Bels iestājās par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu Latvijā. Toreiz viņu nesadzirdēja…
Laikā, kad gatavojamies referendumam PRET izmaiņām Satversmē, ar kurām par otro valsts valodu tiek pieprasīta krievu valoda, manuprāt, īpaši aktuāls ir rakstnieka Alberta Bela reiz sacītais par mūsu valsts valodu…Jā, Latvijā klusē latviski, taču… par ilgu esam klusējuši! Ja šī rakstnieka doma (izteikta jau 1999. gadā!) savulaik tiktu tiražēta daudz plašāk pieejamos veidos, tiktu uzklausīta, varbūt mēs nebūtu tur, kur esam šodien…Lai gan,- ja agonijai neizbēgami bija jāsākas, tad tā tam jānotiek. Tas, ko mēs katrs varam darīt, ir – neļauties, lai mūs “parauj līdzi”.. Un tas nozīmē – domāt patstāvīgi, ar savām, ne politiķu galvām, jo viņiem svarīgāk ir “skaldīt un valdīt”, cenšoties papildināt partijas biedru rindas, piesaistīt sponsorus savām partijām, gatavojoties “savākt” balsis nākamajām vēlēšanām…
Tepat, mums līdzās ir gan balsotāji PAR, gan PRET, un iespējams, ka apmulsušajiem cilvēkiem (kaimiņiem, radiem, kolēģiem, draugiem un paziņām) reizēm pietrūkst tieši sarunas par šo rakstnieka skarto tēmu. Izlasīsim, padomāsim un tad – runāsim ar cilvēkiem!
Ak, es jau arī – tik labprāt būtu PAR! Jo iestāties PAR KAUT KO vienmēr ir konstruktīvāk, pozitīvāk, radošāk! Taču šoreiz dzīve valstij diktē citus noteikumus, un Liktenis ir mūsu, latviešu rokās – kā izlemsim, tā BŪS! Un tad varēsim sākt nākamo – vislatviskāko – cīņu – PAR savu dzimto valodu! Skaistu un tīru – kā Latvijas avoti…
Un tagad – Alberts Bels: “Latvijā klusē latviski
Cilvēks, kurš zina tikai vienu valodu, var runāt augu dienu, pat nenojauzdams, ka palicis nesaprasts. Es pazinu cilvēku, kurš zināja sešas valodas. Viņš mācēja klusēt sešas valodās un nekad nežēlojās, ka viņu nesaprot.
Vācijā klusē vāciski, Krievijā klusē krieviski, Francijā klusē franciski, Igaunijā klusē igauniski, Lietuvā klusē lietuviski, Latvijā klusē latviski.
Vācieši, īri, somi, norvēģi, zviedri, itāļi, spāņi un daudzu citu nāciju pārstāvji, kuri dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs, neapstrīd angļu valodas tiesības, kuras angļu valoda ieguva, uzvarot vācu valodu vēsturiskajā balsojumā ASV kongresā tikai ar vienas balss pārsvaru.
Ja divi sēž vienā zirgā, tad vienam jāsēž aizmugurē. Tā ir tikai demokrātija. Latvieša iekšējās pasaules atklāsmē mēs ilgus gadsimtus gaidījām savu Kolumbu, tad atnāca Krišjānis Barons, salika skapī tautas dainas, un latviskā gara pasaule, balstīta valodā, atklājās neredzētā pilnībā. Vai apzināmies, kāda bagātība ir mūsu īpašumā? Divdesmitais gadsimts varēja kļūt par valodas renesanses gadsimtu, ja vien apstākļi nebūtu iegrozījušies latviešiem nelabvēlīgi. PSRS bija mazo tautu un valodu nāves zeme, desmitiem mazo tautu valodu aizgāja nebūtībā. Arī latviešu valoda guva smagas brūces.
Varenās padomju armijas ieroču sargāts, padomju cilvēks ieradās Latvijā, skaidri zinot: visiem baltiešiem ir jāprot krieviski. Ar krievu valodu padomju cilvēks dragāja baltiešu nacionālos bastionus, izbradāja etniskos altārus, pārvērta krievu valodu par citu tautu pakļaušanas ieroci, būdams cieti pārliecināts, ka rīkojas gaišas nākotnes un cilvēces vienotības uzdevumā, ka krievu valoda pasaulē drīz kļūs par vadošo saziņas valodu, izspiežot angļu, franču, spāņu, arābu, ķīniešu un citas valodas no gadsimtiem veidotajām valodu kopām. Protams, tā bija ilūzija. Ilūziju sekmīgi uzturēja padomju ideoloģijas grandiozais propagandas aparāts. Padomju propaganda apgalvoja, ka padomju cilvēks dzīvo vislabākajā zemē, ir visstiprākais, vislieliskākais, visbagātākais, visvarenākais, visdemokrātiskākais, ar galvu viņš skar zvaigznes, sauli lieto kā monokli, mēnesi izmanto kā auskaru, ar kājām stāv okeānā, ar elpu aizpūš Dievu, ar rokām kustina planētas, ar skatienu apgaismo Visumu.
Propaganda bija tik sekmīga, ka pārcilvēka čaulā padomju cilvēks uzpūtās kā krupis. Sabiedrībā izveidojās nošķirtas kopienas. Notika valodas savstarpējā mijiedarbe. Arī krievu valoda dabūja ciest. Tika noārdītas kodificētās valodas normas. Radās padomju armijas, milicijas un cietumnieku inspirēts žargons, ko plašās teritorijas uzdeva par krievu valodu. Sākās žargonu atgriezeniskā darbība, kad konglomerāts valodā veido konglomerātu sabiedrībā. Šajos apstākļos daudzvalodu telpa samazinājās, bet pārcilvēka ieņemtā platība uzburba.
Viena no divdesmitā gadsimta problēmām ir cilvēka mēroga problēma. Kādu vietu cilvēks ieņem pasaules raibajā gleznā? Pārcilvēka kontūras jau 19. gadsimtā pietiekami reljefi iezīmēja Fridrihs Nīče. Līdz Pirmajam pasaules karam notiekošajās pārmaiņās vēl nekas neliecināja (it kā neliecināja), ka tuvojas pravietojuma piepildījums. Revolūcija Krievijā un vēlākie notikumi Vācijā ievadīja pirmo cēlienu 20. gadsimta pārcilvēka drāmā. Tagad jau ir iespējami pateikt, kam pieder pārcilvēka radīšanas pirmtiesības – komunismam vai fašismam?
Pēdējais cēliens pārcilvēka drāmā sākās pēc PSRS sabrukšanas. Valodas sāka atgriezties savās etniskajās telpās. Latvijā atsāka runāt latviski, Igaunijā igauniski, Krievijā krieviski. Lietuvieši, ukraiņi un baltkrievi atvēra savas senās grāmatas. Valodu atgriešanās notika sīvā sacīkstē ar padomju pārcilvēku, kurš pats sevi dēvēja par krievvalodīgo. Tas, protams, ir subjektīvi spriests, bet, manuprāt, krievs un krievvalodīgais nav viena un tā pati persona. Zem krievvalodīgā vārda paslēpās bijušais padomju cilvēks ar visiem pārcilvēka kompleksiem.
Reiz Napoleona armijā dienēja kāds vīrs, vārdā Nikolas Šovēns. Viņš neveica varoņdarbus kaujā, bet kļuva slavens pēc Napoleona sakāves un nāves ar to, ka saglabāja aklu un fanātisku uzticību imperatoram. Parādīts kādā lugā, Šovēns ieguva paliekošu vietu vēsturē, no viņa uzvārda radās apzīmējums “šovinists”. Šovinisma pamatā ir akla un nepamatota, bet fanātiska savas valsts vai rases dievināšana.
Mums, latviešiem, šovinisms nav raksturīgs. Mums ir sava valsts – Latvija, kuru kritizējam, cik vien iespējams. Mums ir sava latviešu tauta, kuru apsaukājam, kā vien protam. Mums ir latviešu valoda, kuru nemākam pienācīgā godā turēt. Lai cik paradoksāli tas skanētu, viena no latviešu rakstura īpašībām ir atvērtība. Ja cittautietis zina latviešu valodu, viņš Latvijā tiek uzņemts kā savējais. To var apliecināt tūkstošiem ukraiņu, lietuviešu, krievu, poļu un baltkrievu, kuri, Latvijā dzīvodami, ir apguvuši latviešu valodu. Mēs labi saprotamies ar cittautiešiem, kuri neprot latviešu valodu, bet ir lojāli pret Latvijas valsti. Taču saskarsme ar pārcilvēku rada problēmas. Vēl nav pagājis šoks, kuru piedzīvoja latvieši, redzot, ka pēc lielvalsts sabrukuma un okupācijas režīma beigām padomju pārcilvēks omulīgi ierīkojās uz mūžīgu palikšanu Latvijā. Desmitiem gadu nodzīvojis Latvijā, pārcilvēks apgalvoja, ka neprot vārdu “maize”, un tāpēc nevar nopirkt “hļebu”.
Normāla latviešu valodas tiesību aizsardzība vēl aizvien tiek pasniegta kā krievu valodas apdraudējums. Daudz enerģijas tiek tērēts, mēģinot uzpūst uguni vecajos padomju pelnos. Pārcilvēks atgādina nelūgtu viesi, kurš kārtīgi pieēdas pie klāta galda, tad saplēš glāzes, piespļauj šķīvjus un skaļi lādas, ka tiekot slikti uzņemts.
Ukraiņi neklaigā, ka viņu valoda Latvijā būtu apdraudēta. Baltkrievi nežēlojas, ka viņu valoda Latvijā būtu apspiesta. Neesmu dzirdējis poļus sūdzamies, ka latviešu valoda apdraud poļu valodu. Lietuvieši nav izteikuši aizrādījumus. Pat igauņi Latvijā nejūt nekādu briesmu savai valodai. Esmu pārliecināts, ka krievi savai valodai Latvijā nejūt nekāda apdraudējuma. Strīdīgie jautājumi var tikt atrisināti sabiedriska dialoga ietvaros. Ja divi sēž uz viena zirga, vienam jāsēž aizmugurē. Tur nav nekā aizvainojoša. Tā ir tikai demokrātija! Visās rietumu demokrātijās valodu saskares jautājumi ir līdzsvaroti.
Latvija ir rietumu demokrātijas zeme. Tā nav latviešu vaina, ka demogrāfiskais līdzsvars Latvijā ir izjaukts, ka tāpēc ir radusies un pastāv savstarpēja spriedze un neuzticība. Tā nav arī ukraiņu, krievu, baltkrievu, lietuviešu vai igauņu vaina. Līdzsvaru izjauca padomju pārcilvēks, komunistiskās ideoloģijas radītais beznacionalitātes mankurts. Grūti atbrīvoties no pārcilvēka kompleksa, it īpaši, ja pastāv spēcīgs atbalsts.
(…)
Tomēr notikumu gaita rāda, ka gadsimta pēdējie gadi ir pārcilvēka agonijas gadi. Pārcilvēka aiziešana ir tikai laika jautājums. Pārcilvēka ideoloģija ir bankrotējusi. Cilvēks atgūst savas tiesības. Tiesības atgūt arī savu valodu.
Cilvēkam piedzimstot, valoda viņu sagaida kā rūpīga māte, glāsta dzirdi un garu, audzina un izglīto prātu, gluži tāpat kā vecāki un sabiedrība. Katrai valodai ir sava patvēruma telpa, valodas dabiskā mājvieta, valodas nacionālais parks, kura teritorijā valoda atrodas ne tikai likuma aizsardzībā, bet paša Dieva patvērumā. Labi, ja valodas patvēruma telpa sakrīt ar valsts robežām. Valodas aizskārumi valodas patvēruma telpā ir noziegums. Latvijā daudz valodu lietošanas telpu. Latvija ir latviešu valodas vienīgā patvēruma telpa. Būdams atvērts pasaulei, vidusmēra latvietis pārvalda vismaz divas, trīs valodas.
Lai arī cik gudrs ir cilvēks, lai arī cik valodās viņš runā, lai arī cik daudz vai maz viņš zina, – viens likums jāielāgo. Tā man teica cilvēks, kurš zināja sešas valodas un visās vienlaicīgi mācēja paklusēt.
Vācijā klusē vāciski, Krievija klusē krieviski, Igaunijā klusē igauniski, Lietuvā klusē lietuviski, Latvijā klusē latviski.
Alberts Bels. “Latvijā klusē latviski”. Karogs, 1999.Nr. 8.”
Valodas jautājums ir tikai politiķu galvās un darbos.
Ekonomiskie jautājumi atstāti otrā plānā.Izskatās pēc sabiedrības pamatjautājuma par darbu,algu,iztiku un citiem ļoti svarīgiem jautājumiem varai nav aktuāli.
Ir skumji ka arī tukumniecei ir svarīgāks valodu jautājums.
Mazi bērni ar tukšiem vēderiem….vecāki bez darba un iespējām to šeit atrast…invalīdi un pensionāri un daudzi citi ir atstāti cīņai pašiem ar sevi.Un tie ir gan latviski gan krieviski runājošie.Viņiem valodu jautājums nav galvenais šajā laikā un ir laiks varai paust atbildi uz elementāru jautājumu:KĀPĒC STARP SABIEDRĪBU UN VARU PALIELINĀS PLAISA UN UZTICĪBA POLITIĶIEM VISAUGSTĀKAJĀ LĪMENĪ SASTĀDA MAZĀK PAR 9%.
Un ši neuzticība nav valodas likuma dēļ!!!
Aizbraukšana darba meklējumos jau ir katra prātos jo cilvēki neredz cerību stariņu lai šeit paliktu.
Šis nav tikai latviešu valodas zinātāju bet visas valsts iedzīvotāju pamatjautājums un skan vienkārši:KĀ IZDZĪVOT.
Ir pēdējais laiks sākt risināt pamatjautājumus kurus zin visi varu turošie bet liekas ka praktiskā darbība atpaliek no solījumiem pirms vēlēšanām un jau kuro reizi vara paceļ jautājumus no kuru risinājuma neuzlabojas kopējais valsts ekonomiskais stāvoklis un izskatās ka tiek mākslīgi konfrontēti iedzīvotāji pēc valodas pazīmes.
Avīzei jau cita nav ko rakstīt ,redzēju tikai pie lielās maksimas atvēršanas bija ļoti aktīvi,bet kā ar visu pārējo tas viņus mūs pensionārus neinteresē.
Es gatavojos balsot PAR!
tikai un vienīgi PRET
PAR!
lapsene
Gribēju ignorēt, bet iešu un balsošu – par! Tas nav valodas jautājums, latviešu valoda, kā bija, tā paliks, ja paliks paši latvieši, bet latvieši nepaliek – viņi aizbrauc, viņi izmirst, viņus saplosa klaiņojoši suņi utt. Tas ir balsojums pret politiku, kas viņus aizdzen.
Nevajag, Marij, spārnotas frāzes! Esam atēdušies no tām. Pati saki, ka katram jādomā pašam – to arī novēlu.
Visu laiku domāju neiet bet redzot ka bērni un mazbērni aizbrauc citur pasaulē laimi meklēt, tā viena saeimas deputāte izteicās ,meklē kur labāk viņas vārdi ,tagad jāiet.
Man ir svarīga Latvija kā zeme, Latvija kā valsts, Latvija, kurā runā latviešu valodā un domā latviski.
Mēs dēlam ielikām stipru, īstu un spēcīgu latviešu vārdu Jēkabs. Katram cilvēkam ir savas saknes šajā pasaulē. Manas un manas ģimenes saknes ir Latvijā.
Mums ir tik skaista un izteiksmīga valoda. Tiesa daudzus vārdus mēs aizmirstam un atstājam guļam mūsu rakstnieku grāmatās, bet tik un tā latviešu valoda ir skaista, spēcīga, skanīga un izteiksmīga.
Es balsošu PRET krievu valodu!!! Mēs nevaram pakļauties mazākumtautību spekulācijām. Valsts valoda nav joki un tā nav Sim spēlīte, kurā ik pa laikam var mainīt notikumus un to gaitu.
ES GRIBU, LAI MANS DĒLS UN MANA ĢIMENE DZĪVOTU LATVISKĀ LATVIJĀ!!!
Protams, ka ir jābalso par latviešu valodu, tikai kā tad mūsu valsts varas priekštāvji rāda priekšzīmi, kā skolās māca patriotismu un mīlēt cienīt savu piederību Latvijas valstij?
Parunājot ar paziņām secināju ka viņi negrasās iet uz referendumu.
Visi uzdod jautājumu uz kuru cer saņemt atbildi no raksta autores jo patreiz tas nav pateikts:
Vai tas ka politiskās partijas cīņā par savu ietekmi izmanto valodas jautājumu var saliedēt valsts iedzīvotājus un attīstīt valsti?
Kas ir primārais mūsu sabiedrībā?
Politiķi atbildi nav spējuši dot visus šos 20 gadus jo nav pat publicējuši valsts attīstības plānu un iespējams ka medijiem taisnība:TĀDA ATTĪSTĪBAS PLĀNA MUMS NAV
Lapsenei: mēs paši, ikviens no mums, DODAM SPĀRNUS vai nedodam tos kādai domai, frāzei… Un patiešām katrs personiski izvēlamies, iet vai neiet uz referendumu, balsot vai nebalsot, balsot PAR vai PRET. Taču gribu vēlreiz atgādināt,ka šis balsojums nav Saeimas vai valdības darba novērtējums! Tas VISAI PASAULEI parādīs – ar mūsu aktivitāti vai pasivitāti; ar analīītisku domāšanu vai "mucā auguša un pa spundi barota" iedzīvotāja kategoriskajiem spriedumiem; ar reāliem skaitļiem un Latvijas pilsoņu balsstiesīgo viedokļu procentiem – vai mēs piekrītam, ka tāda reālā divvalodība, kāda patlaban ir Rīgā, mums ir pieņemama arī visā Latvijā. Vai esam gatavi atgriezties situācijā, kāda valodas jautājumos bija padomijā…Ja Jūs personiski esat gatava šādi pakalpot visiem tiem krieviem,kuri nevēlas mācīties tās valsts valodu,kurā dzīvo, tad- uz priekšu! Tikai pēc tam nebrīnīsimies, ka visa pasaule raustīs plecus: "Bet jūs taču paši tā gribējāt!" Jo valdības un Saeimas nāk un iet. Arī "grūti laiki" nāk un iet. Zeme paliek. Tauta paliek. Valoda paliek.
Jā, šis ir valdošo partiju inspirēts un aktualizēts jautājums! Jā- tas var izrādīties "dūmu aizsegs", aiz kura valdošie paklusām strādā tādas lietas, par kurām mēs pat vabūt nekad neuzzināsim… Jā, mēs pret pašu gribu esam tajā visā iesaistīti, un tomēr… Arī es vēlreiz novēlu: DOMĀT!
Komam/ai: nesaprotu Jūsu skumju iemeslu… Kas Jums liek domāt,ka šis man ir vissvarīgākais jautājums?!Vienkārši- šis ir jautājums, par kuru gribēju parunāt ar līdzcilvēkiem.
Viss,par ko Jūs rakstāt – par plaisu starp varu un sabiedrību; par bezdarbu; par sasāpējušiem eksistenciāliem jautājumiem; par piespiedu izceļošanu – viss atbilst patiesībai! Un arī Jūsu aicinājums "sākt risināt pamatjautājumus" ir īsti vietā! Tikai… kam tas adresēts?
Varbūt katram mums, Latvijas pilsonim, iedzīvotājam,kam rūp savas zemes plauksme, savas tautas labklājība un cilvēka cienīga dzīve šiet, Latvijā, vajadzētu rakstīt SAVU, PERSONISKU vēstuli Saeimai, valdībai. Adreses tiem "augstajiem namiem" taču zinām! (Atmodas laikā, kad bija tāda nepieciešamība, mēs to pratām!) Lai viņiem, šādas situācijas radītājiem, vismaz naktīs miegs nenāk, dienā redzējušiem mūsu neapmierinātības pilno vēstuļu kaudzes un maisus, lasījušiem patiesos un sūros mūsu ŠODIENAS DZĪVESSTĀSTUS!
Es esmu domājošais cilvēks, tādēļ protams par!
DZF jā tu domā, bet ne ar pareizo galu =)
Tie kas nobalsos "par" otra rīta sanems uzbrēcienu – "govoriķe na čeloveceskom jazike,ja vās sobacij jazik neponimaju"!!!Vai nu tie balsotaji "par" ir CCCP okupacijas režima pārvaldnieki vai nu tai laika staigajusi zem galda un neapjēdz – "kas ir kas".Padoma "lapsene" un "latiš",vai nu tūdaļ laidies uz rietumzemēm un tur fiksi apgūsi turienes valodu un skola palaidisi savus bernus – BEZ valodu problemam.BET – šeit ir Latvija – mana zeme un šeit neviens latvietis vairs negrib CCCP variantu – kam nepatīk – lūdzu uz Īriju sēnes lasīt un priecaties par laimi.