Brīdī, kad visa Eiropa un pasaule diskutē un ar bažām seko līdzi notikumu attīstībai eirozonā, Latvijā valda Ziemassvētku miers un klusums. Mūsu valdošā koalīcija ar premjeru un finanšu ministru vadībā nemainīgi un ar stingru roku tur kursu tā, lai 2014. gadā Latvija, neņemot vērā sabiedrības viedokli, pievienotos šai šobrīd brūkošajai monetārajai savienībai.
Kas tad notiek Eiropā? Baidoties no finanšu krīzes, nauda no tādām valstīm kā Beļģija, Grieķija, Itālija un Spānija “mūk” uz stabilākām ekonomikām, piemēram, Lielbritāniju, Šveici un Skandināvijas valstīm. Vairāki simti miljardu eiro kopš 2010. gada ir aizplūduši, tādejādi vēl vairāk sašūpojot krīzes nomocīto valstu ekonomikas. Tiek samazināti reitingi Spānijas un Grieķijas bankām, iedzīvotāji un investori steidz izņemt savu naudu. Tas novedis pie nepieciešamības Spānijas valdībai daļēji nacionalizēt valsts ceturto lielāko banku. Kas tālāk? Vai šāda notikumu gaita mums jau nav pazīstama? Pavisam svaigā atmiņā gan Parex banka, gan Krājbanka ar visām no tā izrietošajām sekām.
Un ne jau tikai finansiālās grūtības šobrīd rada spēcīgus satricinājumus eirozonā. Mazāk kā pēc mēneša Grieķijā būs ārkārtas vēlēšanas. Kā parādīja pavisam nesen notikušās, Grieķijas tauta neatbalstīja valdošo koalīciju un balsoja par populāro galēji radikālo SYRIZA partiju, kuras uzvaras gadījumā valsts var nonākt politiskā izolācijā un piedzīvot ekonomisko krahu. Kā būs šoreiz? To prognozēt neņemas neviens. Arī Vācijas iedzīvotāju noskaņojums nav nekāds optimistiskais. Aptaujas parāda, ka 60% vāciešu vēlas lai Grieķija no eirozonas aiziet. Un tas nav vienīgais trauksmes zvans Merkelei un viņas realizētajai politikai. Pavisam nesen valsts lielākajā federālajā zemē Ziemeļreinā-Vestfālenē, viņas pārstāvētā Kristīgo demokrātu savienība cieta sakāvi vēlēšanās, kam var būt izšķirīga nozīme nākamgad paredzētajās vispārējās vēlēšanās. Analītiķi uzskata, ka rūpnieciski attīstītā, bet lielu parādu nastu nesošā reģiona vēlētāji ir pateikuši stingru «nē» Merkeles atbalstītajai taupības politikai. Taupības politiku noraidījuši arī vēlētāji Francijā, pirms mēneša ievēlot par prezidentu Fransuā Olandu, kurš stingri iestājas par valsts attīstību un ievērojamām sociālajām garantijām.
Bet kāds tad ir Latvijas iedzīvotāju viedoklis par pievienošanos eirozonai? Pēdējās socioloģiskā aptaujas liecina, ka tikai 11% atbalsta latu nomaiņu uz eiro, 7% – drīzāk jā. Kategoriski pret ir 46% iedzīvotāju, bet drīzāk nē un piesardzīgi šajā brīdī ir 36% iedzīvotāju. Vai tiešām 82% valsts iedzīvotāju viedoklis nav svarīgs valdošajai koalīcijai? Nav jau runa par to, ka Latvijai nevajag ievērot taupību, mazināt budžeta deficītu vai inflācijas rādītājus. Pat ne par to, ka eiro valūta ir slikta un nevajadzīga. Būtiski ir tikai – vai mums ir jāsteidzas par katru cenu ielekt šobrīd grimstošajā Titānikā jau 2014. gadā, ja mēs to, izpildot visus noteiktos kritērijus, teorētiski varēsim izdarīt. Latvija šobrīd ir kā vientuļa laiviņa bangojošā okeānā, kura izmisīgi iras uz grimstoša kuģa pusi tai laikā, kad pārējās valstis jau piepūtušas glābšanas plostus un ir gatavas ārkārtas evakuācijai. Šobrīd, kad aug Latvijas ekonomika, būtu pienācis laiks atdot parādu skolotājiem, mediķiem, policistiem, māmiņām un visiem citiem, kuri uz saviem pleciem iznesa krīzes smagumu, un beidzot uzlabot viņu dzīvi – palielināt algas, indeksēt pensijas. Tas ir viņu nopelns, ka valsts sekmīgi ir pārvarējusi krīzi. Tāpēc mums jo skaidri jāapzinās, ka 31. maijā Saeimā ratificējot starptautisko līgumu par fiskālo disciplīnu, mēs uz ilgiem laikiem atliekam iespēju uzlabot dzīvi mūsu Latvijas cilvēkiem. Es tam piekrist nevaru un uzskatu, ka līgums šobrīd nav atbalstāms. Saeimai un valdībai vajadzētu trīs reizes dziļi ieelpot, aizskaitīt līdz desmit, nomierināt satrauktos prātus, uzmanīgi vērot un analizēt notikumus eirozonā, un tikai tad bez liekas steigas pieņemt pareizo lēmumu.