Pēdējās dienās viens spalvas brālis ar skaļu vārdu un skandaloziem garadarbiem sacēlis tādu vētriņu ūdens glāzītē, izraisot pat atbildes rakstiņus. Vēl aizraujošāki par šiem rakstiem, kā vienmēr, ir komentāri pie tiem, jo latvietim allaž ir viedoklis par visu un par savu dzimto valodu jau nu noteikti.
Abi augstāk minētie kungi diskutēja par kādas tur Laosas pilsētas nosaukuma atveidi latviešu valodā. Viens kādu laiciņu sabija Laosā un uzrakstīja par to grāmatiņu, bet redaktore, lūk, teju visus ģeogrāfiskos nosaukumus salaboja atbilstoši kādas populāras izdevniecības pamatīgajam atlantam. Pirmais kungs izmantojis citus avotus, tādēļ sašutis par redaktores rīcību, jo pamatīgais atlants nav tā īstākā vieta, kur meklēt drošu informāciju. Rezultāts – iznīcinošs rakstiņš internetā, kas izraisījis atbildi no publikācijā aizskarta kunga.
Lai kā nu veiktos abiem kungiem, bet latvietim komentētājam atkal ir iespēja izteikties par tiem, kas noteic kanonus latviešu valodā. Man ikdienā nākas daudz strādāt gan ar tekstiem latviešu valodā, gan ar tulkotiem no dažādām valodām. Tātad – ar svešu valodu īpašvārdu atveidi latviešu valodā saskaros katru dienu. Un tikpat bieži un daudz jānopūšas, kad atkal kādam angļu, vācu, norvēģu, krievu terminam nevar atrast atbilstošu terminu latviešu valodā. Nereti tāpēc, ka tāda termina latviešu valodā gluži vienkārši nav. Vai arī tāpēc, ka ikdienas sarunvalodā tā esam pieraduši lietot visādus anglicismus, krievismus, žargonismus, slengismus, ka literāru vārdu vispār nezinām. Piemēram, cik daudzi no mums zina, kā pareizi literāri nosaukt “piepīpētāju” automašīnās?
Viena no iespējām atveides jautājumos ir daudzās svešu valodu īpašvārdu atveides vārdnīcas, kas savulaik izdotas un kuru autori ir akadēmiski izglītoti cilvēki. Bet ar tām diemžēl nepietiek, ja gribas pareizi uzrakstīt kādu Laosas pilsētas nosaukumu. Protams, allaž var papļāpāt par jautājumu, vai mums vispār jāzina, kā pareizi raksta Laosas pilsētas nosaukumus. Izrādās, ka dažreiz “lieta var iesist principā” – un tad jāzina gan. Kur meklēt drošu informāciju? Vai atlantā, kura izdevēji paši atzīst, ka visnotaļ bieži nav varējuši atrast konsultantus, tādēļ izmantojuši kādas publiski nezināmas “vispārējas vadlīnijas”? Mjā, bet cita avota jau nav. Izņemot starpniekvalodas – krievu, angļu, vācu. Un tādēļ jābrīnās, ko dara dažādu valodu apguvēji pēc Latvijas Universitātes beigšanas – vai nu neiemācās tās japāņu, ķīniešu, arābu utml. valodas, vai arī aiziet strādāt naudīgākās struktūrās, kur ir pilnīgi vienalga, kā zinātniski pamatot kādas pilsētas nosaukuma rakstīšanu.
Nākamais jautājums – par terminu jaunradi latviešu valodā. Ir mums Zinātņu akadēmijā vesela komisija, kas ar to nodarbojas. Sanāk pāris reizes gadā, kaut ko nospriež. Vai viņiem var pārmest kūtrumu? Diez vai, jo daudz ar šādu darbu nenopelnīsi, visnotaļ bieži tiksi nozākāts, jauni cilvēki šajā komisijā nepiesakās, bet vecākiem, gudrākiem nereti gadās tāda “jaunrade”…
28. februārī, piemēram, komisija pāris stundas spriedusi par active ageing pateikšanu īsteni latviski. Viens no priekšlikumiem – “aktīvas vecumdienas”, otrs – “aktīva novecošana”. Lieliski, vai ne? Diemžēl sapinās locekļiem viena smadzene aiz otras, un beigās komisija nobalsoja par “darbīgu vecošanu”. Man kā latviešu valodas aktīvai (darbīgai?) lietotājai, kas vēl negrasās vecot, ir grūti pieņemt, ka trešais variants ir kaut jel kā labāks par pirmajiem diviem. Bet – ko padarīsi gudriem cilvēkiem? Atliek vien pacietīgi gaidīt, kad valodas lietotāji – ja vispār pamanīs tik jocīgu terminu – to noliegs un lietos daudz skanīgāku vārdu kopu. Līdzīgi kā slavenajā Islandes gadījumā, kad valsts uz pāris gadiem nez kādēļ pārtapa par Īslandi, bet pēc tam pārtapa atpakaļ.
Tikpat jocīga šķiet arī ņemšanās ap ierastu vārdu pārtaisīšanu jaunmodīgā garā. Es, piemēram, tā arī līdz galam nesapratu, kādēļ tagad ir “finanses” un “finanšu”, ja līdz šim normāli bija “finansu”. Ja tas būtu palicis vienīgais “nepareizais” vārds latviešu valodā, tad jā – labojam beidzot. Bet mums taču to likumā neietveramo vārdu ir daudz, tādēļ “finansu” ministram manās acīs nav nekādas vainas, lai tik labi strādā.
Un kāpēc skolēnam jāmācās par substantīviem? Tā, manuprāt, ir liela aplamība. Galu galā, paaudzes ir izaugušas ar lietvārdiem. Un – nekāda vaina, turklāt saprotami. Bet nē, kādam gribējās samežģīt jau tā sarežģīto latviešu valodas gramatikas apgūšanu. Tagad, kad izglītības ministra aktīvās darbības (nevis darbīgās vecošanas) rezultātā izraisījusies diskusija arī par izglītības saturu, iesaku atbildīgajiem apsvērt substantīvu aizstāšanu ar latviskiem terminiem.
Bet nu pie otras mīklas virsrakstā, pie oftalmologa. Ļaunā kārtā arī man šogad nācās apmeklēt šo speciālistu Tukuma poliklīnikā. Un arī es – aktīvā latviešu valodas lietotāja, bet ne tik aktīva dakteru apmeklētāja – kādu brīdi gluži kā cūka uz jauniem vārtiem lūrēju sarakstā pie sienas, meklējot acu ārstu. Krustu šķērsu izlasīju nosaukumus, vēlreiz izlasīju, jau padomāju, ka Tukuma poliklīnikā acu ārsta varbūt vispār nav… Un tad atcerējos svešvārdu – oftalmologs! Ir, paldies Dievam, ir! Un dakteris arī izrādījās ļoti atsaucīgs, ļoti labs, ļoti iejūtīgs, actiņu man saārstēja nevainojami. Tagad atkal redzu labi un varu iegrimt pārdomās par to, kas ārstu sarakstā ir labāk: smalks un ļoti pareizs nosaukums vai arī nepārprotams nosaukums. Jebšu smalkais nosaukums norādīts tikai tādēļ, lai cilvēks būtu spiests uzrunāt meiteni reģistratūrā?
Tagad pie gala secinājumiem. Latviešu valoda ir bagāta. Tajā ir daudz sulīgu un ne tik sulīgu vārdu. Diemžēl dzīvojam pārāk aktīvā laikmetā un iepazīstam dažādas zemes, tādēļ jūtam, ka pietrūkst ciemu un ēdienu nosaukumu, terminu, jēdzienu, definīciju… Atbildīgie un gudrie speciālisti grib visu izdarīt līdz galam dziļi (vai to var pārmest?), tādēļ par vienu terminu var spriest vai gadu. Un tikmēr svešo valodu vārdu blāķos mūsu novārtā pamestās terminoloģijas attīstība slīkst fiziskā, morālā, cilvēciskā, finansiālā un citās mazspējās. Toties kritiķu gan mums allaž ir daudz. Tādu ir krietni vairāk par ekspertiem un “ekspertiem”. Es arī varētu kritizēt. Bet labāk pati ieviešu kādu skanīgu jaunvārdu, piemēram, lai nosauktu latviski itāliešu ēdienu, jo man nav laika gaidīt tos daudzos gadus, kad terminologiem beidzot būs brīvs brītiņš un patikšana pieķerties tādam sīkumam vai valstij beidzot būs pietiekami daudz naudas, lai izdotu zinātnieku izstrādātas, pamatotas, pamatīgas un labskanīgu vārdu pilnas vārdnīcas.
Arī es periodiski apmeklēju oftalmologu Tukuma poliklīnikā. Tik zinošu un iejūtīgu ārstu kā Dr. Birķis reti gadās sastapt. Lai viņam veselība. Tāpēc nebaidamies svešvārdu, bet skatamies kas aiz tiem slēpjas.