Ir lietas, kas nerīmējas
Kas labāks – gudrs nelietis (zaglis, izšķērdētājs, liekulis…) vai godīgs (labsirdīgs, iejūtīgs, izpalīdzīgs) muļķis (diletants,
Kas labāks – gudrs nelietis (zaglis, izšķērdētājs, liekulis…) vai godīgs (labsirdīgs, iejūtīgs, izpalīdzīgs) muļķis (diletants,
Lai ar cik nebūtu nepatīkami, bet jāpiekrīt tiem profesionālajiem kritiķiem, kas uzsver – īstai demokrātiskai sabiedrībai atbilstošas žurnālistikas mūsu valstī trūkst. Varbūt nezināšanas dēļ (varbūt – atkarības īsās pavadiņas, Žurnālistu savienības nevarības vai sliktās izglītības dēļ), bet sekojam mēs visiem politiķu izmestajiem plikajiem reklāmas āķiem kā peles kārtīgi smakojošam sieram. Zinām jau, ka nav smuki, pat tā kā zem goda rakstīt politiķu rosinātus rakstus.
4. novembrī par eiroskeptiķi uzskatītais Čehijas prezidents Vāclavs Klauss beidzot parakstīja Lisabonas līgumu. Nu tas ir apstiprināts visās 27 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs un jau decembrī Kopienas pamatlikums varētu stāties spēkā. Pašreizējā ES prezidentvalsts Zviedrija varēs sasaukt ES sammitu, lai sagatavotu Līguma īstenošanu un tad nu mēs beidzot dzīvosim likumīgā valstu savienībā, jo līdz šim ES sava spēkā esoša pamatlikuma nemaz nav.
Kad klajā nāca paziņojums, ka bērnu slimnīcā, kur, izmanīgi rīkojoties ar līdzekļiem piebūves celtniecībā, izšeptēts Ls 700 000 un, iespējams, pat vairāk latu, likās – nu gan ir pārkāpta kāda tik pamatīga sarkanā līnija, ka beidzot pieredzēsim citviet pasaulē tik raksturīgo politiķu un amatpersonu rīcību – vispirms jau savas atbildības atzīšanu. Lai nu arī slimnīcas vadītāji, izņemot, tos kas pieķerti, ir kristālskaidri un bezgala godīgi, ikviens vadītājs, pat vismazākajā iestādē ir atbildīgs par visu, kas tur notiek.
Pēc televīzijas intervijas ar izcilo režisoru Alvi Hermani mums te – redakcijā, raisījās nopietnas pārdomas. Proti, režisors atgādināja, ka strauji tuvojas Saeimas vēlēšanas un par to, kā dzīvojam tagad un dzīvosim nākotnē, esam atbildīgs (-a) mēs katrs. Tuvu teiktajam doma šāda: mēs tikai nesen esam sapratuši, ka starp dzimumaktu un dzemdībām tomēr ir visai cieša saikne, pat varētu teikt – likumsakarīga, lūk, un mums beidzot vajadzētu saprast, ka šāda pat saikne ir arī starp vēlēšanām un to, kas notiek pēc tam… Tātad – jābūt atbildīgiem un jāiesaistās!
Lai to iepriekš trakā skrējienā nodzīto nelaimi – ar purniņu zemē iedūrušos valsts ekonomiku – atkal stāvus un uz priekšu dabūtu, laikam jau visi līdzekļi tagad labi. Mežus, kaut pārdodam teju par pusvelti, cērtam uz nebēdu. Esam gatavi siltināt pat malkas šķūni – ka tik Eiropas projektu naudu tam dabūjam.
To, ka sācies priekšvēlēšanu drudzis, jūt jau labu laiku. Varbūt pat, ka tā īsti partiju teātra spēlēšana ne mirkli nav pārtraukta.
Kad gaidāmas kādas pārmaiņas (vēlēšanas, budžeta pieņemšana, jauna valdība) vai valsti piemeklē kārtējā liga (viss iepriekšējais plus, kā šobrīd – ekonomiskā burbuļa sprādziens), tiek spriests, kurš no tā visa cieš visvairāk. Ja dzīvo tikai no publiskām ziņām, tad rezultāts skaidrs – grūtākā dzīve tiem, kas spēj apvienoties skaļām un labi redzamām akcijām, tiem, kuru ir daudz, tiem, kam ir savas organizācijas, piemēram, pensionāriem un zemniekiem.
Pagājušas nedēļas vidū uz kārtējo, jau iepriekš solīto preses konferenci reģionālās preses pārstāvjus aicināja Ministru prezidents Valdis Dombrovskis.
Pēc trakās budžeta grozīšanas, kad Saeimā lēmumu nācās pieņemt vienā naktī un bija skaidrs, ka valsts liktens karājas mata galā, ir pagājuši vien divi mēneši.
Pat pēc neliela izbrauciena no valsts atgriešanās vienmēr ir satrauktu gaidu pilna. Kā mājās? Kā palicējiem darbiņā? Kā valstij klājies? Tagad līdzās priekam par to, ka nekur nav tik labi kā mājās, nākušas arī cerības, ka kaut kas taču varētu būt vērsies uz labu… Bet ziņas vēsta ko citu…
Valsts drebelējas kā…, nu labi, izteiksimies pieklājīgi – kā iesācēja virvesdejotāja. Tik maz pietrūkst, lai tā virpuļu virpuļiem nogāztos starptautiskās burzmas ieskautā tumsā. Iespējams, ka "uz virves" to spēj noturēt vienīgi domu spēks, mūsu visu – patriotisko vai vismaz lojālo šīs valsts pilsoņu – kopēji radītā, lolotā un vienotā griba. Bet – kāda tur vienotība, ja atņem darbu, algu un vēl arī pensiju!? Kāda vienotība, ja uz šī fona kādam gadījusies lielā iespēja (jauna vietiņa un amatiņš ar salīdzinoši neknapu aldziņu)!?