Manam stāstam par atkarību no «Naftizina» ir jau 25 gadi. Lai gan patiesībā vairāk. Jau daudzus gadus es sapratu, ka man ir problēma, bet… neko nedarīja. Dīvainā kārtā radikālu risinājumu sev līdzi atnesa… karš, kas izpostījis dzīvi manā dzimtajā Ukrainā. Kad uz mums lidoja pirmās raķetes un atskanēja bumbu sprādzieni, protams, biju panikā, taču ne tikai tāpēc, ka karš, un ne tāpēc, ka nomiršu no apšaudē gūtajiem ievainojumiem, bet gan no tā, ka mediķi, kuru rokās, kā ticēju, nonākšu, nesapratīs, kāpēc cīnos ar elpas trūkumu, un laikus man degunā neiepilinās «Naftizinu». Pieļauju, ka no malas šis izklausās piedauzīgi un pat zaimojoši, bet man tiešām tas jau bija izdzīvošanas jautājums.