Kaut, iekāpjot slidās, knapi spēju noturēties kājās, tas neliedz vismaz pāris reižu gadā televizora ekrānā papriecāties par visām piruetēm, lēcieniem, metieniem un akseliem, ko tik brīnišķīgā vieglumā un skaisti demonstrē daiļslidotāji. Taču izrādās – tepat, Tukumā, ir jaunieši, kas šai lietai ķeras klāt nopietnāk un iemācās ne tikai slidot, bet arī dejot uz ledus. Pavērot, kā daiļslidošanā trenējas Tukuma bērni, mūs aicināja Karīna Ceirule – aktīvā desmitgadīgās Sanitas mamma.
Nav jau viegli jaunu cilvēku noturēt laukos – ne te īsti studiju iespējas, ne darbu atrasts, un ir nepieciešama liela gribēšana, apsviedīgums un – ko tur liegties – arī veiksme, lai tomēr ķertos klāt pie sava biznesa attīstības laukos! Tomēr entuziastus var atrast, un tādi ir arī jauniešu vidū, kas sevi arī nākotnē redz dzīvojam un strādājam savā lauku pagastā.
Ir tāda bērnu rotaļa «Trešais lieks», un, ja kādam no atmiņas tā jau pabalējusi, atgādinu: spēlētājiem jāsaķeras pa pāriem, bet tas, kurš sev draugu neatrod – kļūst par ķērāju vai, īsāk sakot, viņš nokļūst visneizdevīgākajā spēles pozīcijā.
Pēdējā oktobra dienā Jaunpils pilī notika ikgadējā Latvijas Pašvaldību savienības rīkotā sapulce pagastu vadītājiem. Šogad būtiskākais risināmais jautājums: «Kā dzīvosim pēc reformas?» Pašvaldību vadītāji gan atbildi zina, bet vai viņi tiks uzklausīti? Par sapulces norisi un tajā lemto, vaicājām Jaunpils pagasta vadītājai Ligitai Ginterei.
– Zvanu no Meža ielas 2 un mani satrauc, pirmkārt, lūk, kas: jūsu laikrakstā bija
1. novembrī jau otro gadu pēc kārtas, Tukuma kultūras namā vietējās jaunās mūzikas grupas sacentās par iespēju uzstāties pilsētas svētkos un studijā ierakstīt vienu savu dziesmu. Šoreiz jaunie – labākie, bija grupa no Tukuma – «MadRay» jeb, kā konkursa pieteikumā uzsver paši mūziķi – «dusmīgie Reji».
– Te jūs patraucēju no Engures. Mana sēta atrodas tuvu vidusskolai un starpbrīžos vai brīvstundās
Otrdienas rīts redakcijā iesākās ar diskusiju par jautājumiem, uz kuriem atbildēt nebūt nav viegli: Vai sociālais dienests un citas valsts institūcijas spēj palīdzēt nelaimē nonākušam cilvēkam? Kas ir tie – nelaimē nonākušie? Vai viņu paliek arvien vairāk? Un – kas mūs sagaida nākotnē? Diskusijā iesaistījās Dana un Viljams Šulci – šobrīd Tukumā mājvietu radušās misijas «Pakāpieni» patroni, viesi no Šveices – Benjamins Doberšteins un Estere Šāde, kā arī «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» redaktore Ivonna Plaude.
Mēs dzīvojam netālu no Durbes veikala, pie kura atrodas tie dzeltenie atkritumu konteineri, kas paredzēti plastmasas pudelēm. Gribējām izmest tukšās eļļas kanniņas, taču pa konteinera režģīšiem tās nav iespējams tajā iedabūt, tādēļ kanniņas tika noliktas konteineram blakus. Ja nemaldos, divas reizes nedēļā konteineri tiek iztukšoti, taču vīri, kas to dara, savāc tikai konteinera saturu, bet to, kas apkārt, – atstāj.
Ir Tukumā vieta, kur mazuļi, kas dažādu iemeslu dēļ neapmeklē bērnu dārzu, var apgūt valodas prasmes, rokdarbus, iedraudzēties ar citiem vienaudžiem. Un, kas jo svarīgi, tā ir vieta, kur prasmīgu pedagogu rokās vecāki savu lolojumu var atstāt vairākas stundas dienā.
Ar avīzes starpniecību gribēju izteikt pateicību autobusa šoferītim, kas 18. oktobrī veda pasažierus no Jaunpils uz Tukumu.
Kāds mūsu lasītājs bija neizpratnē: “Jau kuro dienu pamanu, ka municipāļi atraduši jaunu "izklaides vietu" – cik nāku uz veikalu «Maksima» Brīvības laukumā, tā redzu, ka tiek strostēts un sodīts kāds autobraucējs.
