Liena Trēde

Ja vajadzētu ielikt sevi kādos noteiktos rāmjos, noteikti nevarētu dēvēties par tā saukto karojošu zaļo.

Jau vēstījām, ka kārtējā Engures novada domes sēde norisinājās 18. jūnijā. Tajā deputāti lēma gan par darbiniekiem, gan pašvaldības un privātiem īpašumiem. Tāpat pārrunāja nākotnes plānus, tai skaitā par to, kur plānots ieguldīt, ko un kā atbalstīt.

Lasītājs jautā: – Vismaz reizi nedēļā gribas aiziet uz Tukuma tirgu – nopirkt kādu saknīti, odziņu, bet problēma tā, ka šobrīd tirgū nav labierīcību. Piedodies, ka tik atklāti, bet es tomēr vairs neesmu jauns cilvēks un, kad tā vajadzība rodas, tad tā ir. Nevaru paspēt nokļūt līdz lielveikalam vai citviet. Vienā gadījumā turpat tirgū ieskrēju. Mani gan nolamāja, tomēr savas darīšanas pabeidzu. Bet vai tiešām nevar nodrošināt tualetes?!

Pirms kāda laika, tikko valstī noteiktie ierobežojumi bija kļuvuši nedaudz maigāki un liela daļa sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu Tukumā, kas līdz šim bija aizslēgti, bet nu plānoja darbu atsākt, saņēmām pilsētas centra iedzīvotājas jautājumu. Proti, kundze interesējās – kā tas nākas, ka pilsētā kāda kafejnīca apņēmusies visas vasaras garumā gaļu grilēt pagalmā. “Vai tad mums tiešām būs šos dūmus visu laiku jāosta? Un kā tad citas kafejnīcas Tukumā var grilēt telpās?” Tāpat kundze interesējās, vai šādas darbībās, proti, dūmošana, neesot iepriekš jāsaskaņo ar pašvaldību…

18. jūnijā jau ierastajās telpās, tas ir, sēžu zālē, un klātienē norisinājās kārtējā novada domes sēde. Un arī tematiskā proporcija jautājumos, ko izskatīt, salīdzinot ar ierasto, deputātiem daudz nebija mainījusies. Proti, liels pārsvars bija lēmumprojektiem, kur tiek oficiāli atļautas dažādas nekustamo īpašumu transformācijas. Šajā reizē gan par vairākiem šādiem lēmumiem deputātiem arī radās dažādi jautājumi: kā būs ar kokiem, piebraukšanas iespējām, kas konkrētajā īpašumā paredzēts u.tml. Bet vēl daļa jautājumu bija saistīta tieši ar pašvaldības darbu; deputāti lēma gan par amatiem, gan arī budžeta līdzekļu pārdali mazākām un lielākām vajadzībām.

Žurnālista darba specifika tāda, ka reizēm teju netīšām ar cilvēkiem sanāk patrīt mēles un apmainīties

Redakcijas virtuālajā pasta kastītē iekrita kādas tukumnieces stāsts. Viņa kādu rītu, kā ierasts, ar savu maz izmēra sunīti, vedot to pie pavadiņas, bija devusies ikdienas pastaigā Durbes parkā, kad, ejot pa taciņu, pretī izlēcis takšu sugas suns, kam savukārt sekoja jau izmēros prāvāki dzīvnieki. Par sievieti suņiem īsti intereses nebija, taču par viņas suni – gan. Lieki piebilst, ka suņu saimnieks (saimniece) tobrīd pārredzamā attālumā nebija manāms un sievietei savu lolojumu nācās vien no agresīvi noskaņotajiem pretī nācējiem (skrējējiem) sargāt pašai. Un te nu, lūk, jautājums, kas nodarbina pēc šīs agresīvās tikšanās: “Vai tiešām nav noteikumu, kas pilsētas parkos paģēr suņus vest tikai pavadā?“

Novada svētki, līdzīgi kā citi pavasara pasākumi, šoreiz bija jāatliek, ņemot vērā, ka plānotās aktivitātes lielākoties tādas, kur nodrošināt savstarpēju distancēšanos būtu bijis pārlieku sarežģīti. Lūkos, kā veiksies vasarā! Taču ir kāds izņēmums jeb tradicionāla kopā sanākšana, ko tomēr izdevies īstenot. Proti, pagājušajā sestdienā, 30. maijā, novadā notika tradicionālās makšķerēšanas un spiningošanas sacensības Abavā, pie Akmens mūra tilta.

Pagājušā nedēļā, 29. maijā, Apšuciemā bija izdevība piedalīties mazliet skumīgā, bet pārsvarā tomēr svinīgi priecīgā notikumā. Proti, te pēc 47 gadu kalpošanas, lai uzturētu ciemniekus pie labas veselības, un pēc gandrīz 50 gadiem medicīnā savas aktīvās darba gaitas noslēdza feldšerīte Anita Granovska. Un lai viņai pateiktu daudzkārt pelnīto paldies, saulainā dienvidū Apšuciema skoliņas pagalmā pulcējās radi, draugi, kaimiņu un, protams, pacienti.

Karš, nabadzība, dabas katastrofas…Ir daudz iemeslu, kādēļ cilvēki spiesti pamest savas mājas, valstis un pat

Tāds bija pagājušās ceturtdienas, 21. maija, tikšanās mērķis, kas nu veiksmīgi arī īstenojies. Tikšanās organizatori bija biedrība «Partnerība laukiem un jūrai» un, kaut arī sākotnēji bija plāns kopā nākt biedrības jaunajās telpās Smārdes stacijā, tomēr interese gan no Engures, gan Tukuma novada amatniekiem bija tik liela, ka pasākums tomēr norisinājās Šlokenbekas muižas zālē, kur valstī noteiktā divu metru distance bija vieglāk ievērojama.

Engures pagasta Ķesterciemā bija kāds īpašs notikums. Te stadiona malā aizgapagājušā nedēļā tika ierakts stabiņš – kā viens no plānotajiem 140, ko izvieto uz Latvijas robežām.