Būdama kriminālā kino žanra cienītāja, nereti esmu bezgala pārsteigta par to, cik rafinēti noziegumi tiek veikti ekrānā. Un gribot negribot jādomā – kaut kur jau šīs aizgūtās kriminālās idejas atmiņu apcirkņos tomēr nosēžas, tā teikt, ja nu nākas izmantot, kaut patiesībā man dzīvē nav nācies nospert pat kaut ko Knipucītiņuminītiņa apmērā. Nu vienkārši nav ienācis prātā tādu "varoņdarbu" veikt!
Vānes pagasta asociācijas «Dzīvesprieks» arodapmācības centrs maiju jau tradicionāli sagaida ar kārtīgu strādāšanu tuvējā apkārtnē, jo dodas talkā. Arī šogad, ieskandinot Darba svētkus, gan bērni, gan pedagogi sakopa visu, kas kopjams, bet vēl papildus tiem jauniešiem, kas iespējams jau šajā vasarā plāno strādāt algotu darbu, bija iespēja padarboties intelektuāli – jāatbild uz jautājumu par darba drošību un aizsardzību.
Jāsaka godīgi, kad pirms pieciem gadiem bija jāatdod sava balss referendumā par Latvijas iestāšanos Eiropas savienībā, es šaubījos. Pirmkārt, jau tas bija vēl tāda bērnišķīga maksimālisma iespaidā, kad gribas būt mazliet tā kā opozīcijā. Otrkārt, spriedām, ka no vienas savienības citā skriet – arī nav nekāds baigais prāta darbs! Es pat šai domai mazliet noticēju, kaut par iepriekšējo savienību, kas – padomju, man ir tikai un vienīgi saulainas bērnības atmiņas, par spīti modernu zābaciņu, ārzemju saldumu un citu labumu trūkumam…
Tā pa īstam pavasaris pilsētā sākas tikai tad, kad 1. maijā Brīvības laukumā atkal kļūst dzirdama ūdens čala un savu darbošanos sāk strūklaka. Šogad galvenie tās modinātāji būs Tukuma mūzikas skolas audzēkņi, kas sagatavojuši īpaši šim pasākumam veltītu programmu – dažādiem klausītājiem tīkamu.
Pagājušā nedēļā Tukuma skolotāju koris «Vanema» ar diriģentu Aigaru Meri priekšgalā devās uz jau pilnos ziedos plaukstošo Slovākiju, lai ar dziesmu iekarotu festivāla «Slovakia cantat 2009» žūrijas sirdis.
Spītējot ledainajam vējam, kas pat pavasara saulītei neļāva sasildīt talcinieku salīkušās muguras, tukumnieki sestdien, 18. aprīlī, ar melniem (arī ar baltiem) maisiem rokās čakli sakopa pilsētas piegružotākās vietas. Cits par savu darba lauku izvēlējās piemājas zaļo zonu, cits – tuvējo mežiņu vai iecienītāko pastaigu vietu, bet visi kopā atkal jau pārliecinājās, ka cilvēki brīžam tomēr ir ļoti… ne jau nu cūcīgi (jo kādēļ, gan cūkas te iejaukt?), bet gan cilvēciski netīrīgi!
Noteikti neapgalvošu, ka cilvēka psiholoģijas izpētes jomā esmu zinoša, tomēr šādus tādus secinājumus, nododoties laiskam tuvāku un tālāku cilvēcisku būtņu vērojumam, reiz pa reizei – gandrīz vai nagi niez – kā gribas izdarīt. Ļaušos kārdinājumam!
Ka Lieldienās olas nes zaķis – tas katram bērnam skaidrs, tomēr zaķis pēc dabas ir tramīgs meža zvērs, tādēļ reizēm svētkos nākas izlīdzēties ar viņa tuvu radinieku – trusi. Šis dzīvnieciņš gan pie cilvēka, gan viņa mājokļa pieradis jau kopš laiku laikiem. Iesākumā truši gan audzēti vien apēšanai, bet laikam jau kādam reiz roka nepacēlās, lai pūkaino garausi nomušītu, un tā nu trusis nu ieņēmis arī mājas mīļdzīvnieka vietu un, šķiet, – uz palikšanu.
Kaut Pūpolsvētdienā pie debesīm staroja īsti pavasarīga saulīte, Tukuma kultūras namā uzlēca citi debesu spīdekļi – zvaigznes jeb jaunie izpildītāji, kurus jau astoto gadu pēc kārtas visā Latvijā meklē un atrod komponiste, dziedātājā, «Latvijas radio» cilvēks – Ilze Laila Purmaliete.
Kad kārtējo reizi un arvien biežāk jāiet garām tukšām telpām, kurās reiz bija tik ērti iekārtojušies veikaliņi, dažnedažādi uzņēmumi – kļūst mazliet neomulīgi. It kā jau negribas pakļauties vispārīgajam viedoklim, ka Latvijā krīze, kas nu te iekārtojusies uz palikšanu, bet pārliecināt sevi – ko tur liegties – reizēm ir ļoti grūti. Tādēļ jo dubults prieks, ja izdodas sastapt cilvēkus, kuru uzņēmībai un arī optimismam šķēršļu nav!
Kad saule sāk spīdēt tik intensīvi, ka šķiet tūlīt vai katrā ķermeņa šūnā iespiedīsies un dziļi jo dziļi sasildīs – miesiskās patikas ir tik daudz, ka pievēršanās aktīvai garīgai darbībai kļūst nu tāda…sarežģīta.
Mūžs ir garš un, dzīvē kā jau dzīvē – tajā bijuši gan gaišie brīži, gan sava rūgtā garoziņa. Bet, neskatoties uz pārbaudījumiem, ko liktenis licis priekšā, Harija Macarovksis nekad nav rokas nolaidis un pat tagad, kad godam pelnītie pensijas gadi sen jau kā sagaidīti, vēl arvien strādā vienā un tajā pašā darba vietā – mēbeļu rūpnīcā, kādreizējā «Vulkānā».
Jā, kā pats atzīst, varētu jau arī visu mest pie malas un pilnībā nodoties savam vaļaspriekam – kokgrebumam, kam vienmēr bijusi ierādīta otrā plāna loma, bet, ko darīt – tādi laiki – jāstrādā!
