Agita Puķīte

  …Pa vienam mēs skaņa, bet kopā spēks, Kas, sakļauti dūrē, var kalnus gāzt… Vēl

Šodien, 25. aprīlī Tukuma novada pašvaldībā tiek parakstīts sadarbības līgums ar Obuhivas rajona pašvaldību Ukrainā. Līgums paredz sadarbību izglītības, kultūras, sociālajos, ekonomiskajos, uzņēmējdarbības un humānās palīdzības jautājumos.

Martā pašvaldība aicināja vecpilsētas namu īpašniekus un uzņēmējus uz tikšanos par to, kādam būt Tukuma

Piedaloties pašvaldības rīkotajās iedzīvotāju sapulcēs, kuru skaits jau tuvojas krietnam desmitam, pamazām izkristalizējas divi pārdomu

Lasītājs jautā: – Rakstu jums par sev mazliet sasāpējušu jautājumu – par Pūres estrādi. Nedēļas nogalēs mēdzu pastaigāties pa Pūres centra ieliņām, takām un apskates objektiem. Viena no iecienītākajam pastaigu vietām ir Pūres estrāde pie dīķiem ar taciņu līdz Abavai. Pirms kāda laika notika koku mežistrādes darbi un pie estrādes tika nozāģēti otrā pusē augošā smukā vienlīniju koku rinda, kas estrādei bija kalpojusi kā fona aizkari. Cik noprotu, tie bija stādīti laikā, kad tapusi pati estrāde. Tagad diemžēl skats ir šausminošs, skatoties no centra ielejas augšas. Liekas, ka Pūrē ir atklāta jauna degradējusies teritorija. Tur blakus esošajā zemes gabalā vasarā uz zemes kaudzēm auga balandas un dadži cilvēka augumā. Tagad tas viss ir atklāts kā uz delnas. Vai tiešām Pūres estrāde būtu jāiznīcina kā vieta?! Jo diemžēl tagad vien var saprast un redzēt, cik tā pašvaldībai un kultūras pasākumu organizācijai Pūrē ir vienaldzīga. Izbraukāta, atkritumiem piemētāta, arī šļirces tur mētājas, kad jauniešiem bijusi balle. Rodas jautājums, vai tiešām vajadzēja nozāģēt šo smuko koku rindu līdz ar zemi? Varēja to tikai sakopt. Vai tiešām Pūres pašvaldības vadībai ir vienalga, kā tur izskatās? Vai tiešām Pūrē kultūras pasākumi grimst?! Varbūt tad lūdzu atdodiet kādiem šo vietu apsaimniekot, lai ļauj tai dzīvot otru dzīvi. Ticu, ka ir cilvēki, kas to izdarītu. Jo taču nekas neapstājas, pasākumi norisinās visas vietās, visos gada laikos. Lūgums būtu NTZ ziņām šo uzjautāt personīgi, jo pāris gadus jau par to vietējā sarunu līmenī tiek diskutēts.

Šoreiz par atkritumiem. Un par mūžveco tēmu – par to, ka atkritumus Tukumā izved ik

Lasītājs jautā: – Pilsētas skolā (skolu nenosaukšu, jo līdzīga kārtība esot visās) itin bieži ir situācijas, ka nenotiek stundas. Piemēram, divas stundas no rīta ir, tad trīs stundu nav, pēc tam atkal kāda stunda ielikta. Iemesli tam ir dažādi. Svarīgākais – bērniem, kuriem ir šīs piespiedu brīvstundas, neļauj uzturēties skolas ēkā, viņiem ir jāiet prom. Ja māja ir divu soļu attālumā, tad OK. Bet ko darīt tiem, kam mājas attālākā mikrorajonā vai laukos? Caurām dienām tērēt naudu kafejnīcās, slaistīties pa «Rimi» un citiem veikaliem, slīpēt ielas? Vai pedagogi vispār drīkst izdzīt bērnus ārā (ir tādi normatīvie akti)? Bērni taču nav vainīgi, ka stundas nenotiek. Mūsdienās, kad esam gājuši cauri attālinātajām mācībām un katram bērnam obligāti ir jābūt aprīkotam ar viedierīcēm, var taču, piemēram, sasēdināt bērnus klasē, mieram un drošībai klāt pielikt kādu bibliotekāri vai sociālo pedagogu un uzdot darbu no uzdevumi.lv vai tamlīdzīgi. Skolu nesaukšu, jo ne jau tas ir būtiskākais. Galvenais ir tas, ka bērnus dzen ārā no skolas ēkas.

Sabiedrību ne reizi vien sašūpojuši Tukuma novada domes deputātes, domes priekšsēdētāja vietnieces un tagad arī

23. februārī notika Tukuma novada domes sēde, kuras darba kārtībā bija minēti 60 jautājumi. Domes vadība pastāstīja arī par paveikto un atktuālo starp sēdēm.

Tukuma novada domes zālē 15. februārī tukumniekiem bija iespēja uzzināt ko vairāk par disku golfu un ieceri šī sporta veida trasi veidot Gotlandes ielā, Senču kalnā un Veļķu priedēs. Sanāksmi vadīja pašvaldības izpilddirektors Ivars Liepiņš, skaidrojot, ka ir izskatītas vairākas vietas pilsētā, kur šo trasi varētu ierīkot, bet ne visur tas ir iespējams: “Mums, pašvaldībai, ir jāsabalansē dažādu iedzīvotāju vēlmes un intereses, bet vienlaikus jāņem vērā, ka jebkura aktivitāte ir pienesums pilsētai, kurā, kā to atzīst paši tukumnieki, dažādu aktivitāšu arvien ir par maz.”

Mācīties vai nemācīties latviešu valodu – šis jautājums noteikti ir aktuāls daudziem Ukrainas kara bēgļiem, jo pāri visam ir neziņa, cik ilgu laiku Latvijā vajadzēs uzturēties. Tomēr ir ukraiņi, kas, tiklīdz bija iespēja, sāka mācīties. Viņu vidū ir arī Tukuma 2. vidusskolas 11.b klases skolniece Polina Horodetska, kas nule kā saņēmusi Valsts izglītības satura centa valsts valodas prasmes apliecību par iegūto A2 līmeni (pamata līmeņa otro pakāpi). Savukārt Ziemassvētkos par labām un izcilām sekmēm viņa saņēma skolas balvu «Zelta piparkūka». Lieki teikt, ka mūsu saruna, kurā piedalījās arī Polinas klases audzinātāja, direktores vietniece Inese Rudzīte, notika latviešu valodā.

Lasītājs jautā: Stāstot par budžetu, jūs savā publikācijā pieminējāt pabalstus bijušajiem  pašvaldību vadītājiem. Varbūt varat paskaidrot, kāpēc mēs arvien finansējam pašvaldību vadītājus, kurus jau tā gadiem esam finansējuši? Vai tā ir pašvaldības labā griba, vai kas tas ir?! Man par to radās pārdomas. Nevienu cilvēku taču ar varu nedzen kļūt par deputātu un kļūt par pašvaldības vadītāju, un nav taču tā, ka viņš savu darbu dara par velti – viņam taču maksā algu. Nevienam skolotājam, lai cik viņš izcils, nemaksā pabalstu tāpēc, ka viņš reiz ir bijis skolotājs. Vai tiešām mums visu mūžu ir šiem cilvēkiem jākalpo?