Uzņēmēji uzsāk diskusiju par konkurenci ar pašvaldībām

8. novembrī «Kalnmuižā» norisinājās asociācijas «Lauku ceļotājs» sezonas noslēguma seminārs. Neskaitot būtisku jaunumu un projektu uzskaitīšanu, tā vienlaikus bija iespēja uzņēmējiem  savstarpēji iepazīties, kā arī no tiešajiem avotiem uzzināt, kā laukos ražotai produkcijai nokļūt uz galda smalkā restorānā un interneta veikalā.

Vēl viens būtisks jautājums, kas gan nav ieguvis kādas likumdošanas iniciatīvas formu, bet šobrīd ir vien savstarpējo sarunu līmenī – jautājums par godīgu konkurenci starp privātiem uzņēmējiem un valsts, pašvaldību piedāvājumu. Apzināto problēmu loks ir visai plašs – sākot ar to, ka pašvaldības daudzviet tiešā veidā iesaistās uzņēmējdarbībā, piedāvājot, piemēram, ēdināšanas, telpu nomas, viesnīcas pakalpojumus, beidzot ar it kā bezmaksas pasākumiem.

Bez izpratnes, bet ar vislabākajiem nodomiem

Pēc sākotnējām sarunām, kas gan, nolēmuši, nebija pilnībā publisks, esot arī pirmie secinājumi. “Mana lielā mācība bija tā, ka ļoti daudzas pašvaldības faktiski visu dara, vadoties pēc labākās sirdsapziņas, bet nesaprotot, nenojaušot vai nepadomājot, ka jums (Uzņēmējiem. – Red.) nodara pāri!” skaidro asociācijas vadītāja Asnate  Ziemele un turpina: “Bet, kas vēl skumjāk, – arī sabiedrības, teiksim tā, lielākajai daļai, par nožēlošanu, joprojām šķiet, ka tad, ja pašvaldība sniedz pakalpojumus, tad tas ir lētāk. Un, tā kā ”man ir maz naudas”, es aizbraucu pie pašvaldības. Bet tas, ka vietējā Annas tante un Pēteronkulis maksā par to, ka jūs, piemēram, nakšņojat lētāk, nevis aizbraucat pie privāta uzņēmēja, nav attaisnojums un ir ļoti netālredzīgi!”

Klaji pārkāpumi, un – nekāda soda!

Nepieņemami, uzsver A. Ziemele, ka ir pašvaldības, kuras dažādos veidos vēršas pret tiem uzņēmējiem, kuri tomēr iebilst pret līdzšinējo kārtību un šo negodīgo sistēmu. Viens no nelāgajiem piemēriem esot pat nodots izskatīšanai arī Konkurences padomē, un tas konstatēts Jelgavas pilsētā (pašvaldība izveidojusi pakalpojumu, kas kopē privāta uzņēmēja piedāvājumu). Diemžēl, norāda A. Ziemele, Konkurences padomei šajā gadījumā ir iespēja tikai “pakratīt ar pirkstu”, kas, starp citu, atšķiras no situācijas tuvākajās Latvijas kaimiņvalstīs. Un tieši tādēļ sarunas par jautājumu visdažādākajos līmeņos ir vēl jo svarīgākas.

Nelielas, bet tomēr diskusijas izvērtās arī šajā pasākumā, jo noslēguma seminārā piedalīties bija pieaicināti pārstāvji no Pašvaldību savienības. Uzņēmēji norādīja, ka atsaucību vai atbalstu no vietvaru puses īpaši nejūt. Bet jau minēto konkurenci jeb apdraudējumu savam biznesam – gan.

Ne jau dobes vai bezmaksas svētku cilvēkus noturēs

“Bet par to būtu jāturpina runāt, jo tikai tad, kad būs kritiskā masa un konkrēti piemēri, to skaitā arī labie, kad būs konkrēta analīze, piemēram, par to, kas notiek ar finansēm, kaut ko varēs mainīt!” uzsvēra A. Ziemele, vēlreiz skaidrojot, ka tūrisma attīstība un tūrisma piesaistīšana nav  pašvaldību prioritārā funkcija, jo īpaši, ja vēl gana problēmu, ko risināt sociālajā sfērā, ja ceļi sliktā stāvoklī, nav bērnudārzu u.tml. Tieši tādēļ ir jābūt limitiem, līdzsvaram arī tajā, ko pašvaldība piedāvā it kā bez maksas – cik, piemēram, iegulda pilsētas svētkos, puķu dobēs koncertos un citās aktivitātēs. “Ne jau bezmaksas koncertu dēļ cilvēki paliek pašvaldībā nevis brauc prom, ne jau tāpēc, ka piecas kāzas kultūras namā par lētāku naudu nosvinētas! Viņi paliek, ja ir pieejami medicīnas pakalpojumi, skolas, darba vietas un ceļi,” skaidro A. Ziemele un piebilst, ka kaut kas lietas labā gan jādara arī pašiem uzņēmējiem. Nu, piemēram, ir jāveido biedrības vai padomes, kas varētu būt starpnieks sarunās ar pašvaldībām un to, kas būtu vajadzīgs. “Lai ir, kas pasaka, vai vajag vēl piecas jaunas dobes pilsētā, vai tomēr pietiks.”

Kad publiskai sektors rada piespiedu zaudējumus

Vēl viena gana liela problēma, kas kropļo tirgu kopumā un kas tika pieminēta arī šajā reizē, ir tas, kā valsts un pašvaldības iestādes piespiež uzņēmējus dempingot ar cenām. To bieži izjūtot, piemēram, ēdināšanas sfērā strādājošie, kas regulāri saņem dažādus piedāvājumus jeb tā sauktās cenu aptaujas. Nu, piemēram, ir pieprasījums aizvest kafiju uz kādu ministrijas rīkotu pasākumu, iespējams, kāda projekta ietvaros. Taču tiek pieprasīts to izdarīt par cenu, kas nesedz pat transportēšanas izdevumus! Bet tas skumjākais, ka ir gadījumi, kad uzrodas kāds, kurš ir gatavs šos pasūtījumu tomēr izpildīt, iespējams, cerot uz nākotnes sadarbību. Rezultātā gan nekas nemainās un turpina pienākt šie nereālistiskie piedāvājumu, kas būtībā ir sava veida ”roku izlaušanas” mehānisms. Tieši tādēļ arī pakalpojumu sniedzējiem ir jābūt kaut kādā mērā vienotiem, lai nebūtu situācijas, kad spiestā kārtā jāstrādā ar zaudējumiem.