To nevarēs aizmirts nekad…

Izjumu noslaucīja no zemes virsas

Izjums ir rajona nozīmes pilsēta Harkovas apgabalā. Tukums ir Izjuma sadraudzības partneris. Vēl nesen Izjumā, tāpat kā citviet pasaulē, bērni devās uz skolu, mammas un tēti – uz darbu. Vakaros ģimenes sanāca kopā un risināja kādus pavisam ikdienišķus jautājumus. Cilvēki būvēja nākotnes plānus, sapņoja, priecājās un skuma…

Tagad Izjums ir krievu karaspēka pilnībā okupēta pilsēta. Krievi labi apzinājās Izjuma stratēģisku nozīmi, tāpēc jau no pirmajām kara dienām pielika ne mazums pūļu tās ieņemšanai. Ukraiņu karaspēks turējās aizsardzības pozīcijās līdz marta beigām. Pilsētā notika sīvas kaujas: uzbrukumi no debesīm, nemitīgas artilērijas zalves, raķešu triecieni, kājnieku raidītas zalves. Ukraiņu karaspēks ne uz dzīvību, bet nāvi cīnījās par katru ielu, par katru māju… Rezultātā, kā atzīst Natālija, pilsētu burtiski noslaucīja no zemes virsas…

Aprīļa sākumā Izjums oficiāli tika pasludināts par okupētu. Bet jau no marta situācija pilsētā bija ieguvusi humānās katastrofas mērogus. Šobrīd ar Izjumu nav nekādu sakaru. Tāpat kā nav nevienu civilizētu labiekārtojuma komunikāciju – nav elektrības, ūdens, siltuma, netiek izvesti sadzīves atkritumi. Šobrīd Krievijas karaspēks izmanto Izjumu vienīgi kā placdarmu cīņām Doņeckas apgabalā.

Kāds karš? Uz darbu jāiet…

”24. februārī mani pamodināja draudzene ar vārdiem, ka ir sācies karš. Es atrunājos: kāds karš, kādas muļķības?! Man te uz darbu jāskrien, meitu Milu skolai jāsagatavo, bet te kaut kāds karš,” tā Natālija apraksta kara pirmo dienu.

Natālija: ”Tiešām neuztvēru draudzenes teikto nopietni. Man līdz tam jau dzīvē nācās tik daudz sarežģītu jautājumu risināt, ka arī karu pirmajā brīdī automātiski uztvēru nevis kā traģēdiju, bet tikai kā kādu kārtējo šķērsli, ko jāspēj pārvarēt. Kara pirmajā dienā es vēl biju darbā. Bija mēneša beigas, un es esmu grāmatvede, man bija jāpaveic vēl daudzi darbi uzņēmuma labā – jāraksta atskaites, jārēķina cilvēkiem algas… Taču nekādas strādāšanas nesanāca, pēc brīža mūs jau atlaida mājās. Bērni šajā dienā jau uz skolu vairs neaizgāja.”

27. un 28. februārī uz pilsētu jau tika nomestas pirmās aviācijas bumbas. 3. martā statistika atklāja, ka nogalināti astoņi cilvēki…

“Lūk, ar pirmo aviobumbu arī man pēc būtības sākās karš. Pirmās divas gan nevienu nenogalināja. Viena nesprāga, bet otra trāpīja mājas stūrī. Bet es uzreiz sapratu – jāglābj sevi un savu meitu,” – Natālija atceras. – ”Vīrs jau ilgu laiku pirms kara sākuma strādāja Austrijā, pilsētā biju viena ar 12 gadus veco meitu Milu un diviem kaķiem. Mans vectēvs un vecmāmiņa dzīvoja ciemā netālu no pilsētas, māte – Krievijā, un patiesībā ar viņu mēs būtībā nekad neesam bijušas mamma un meita vispārpieņemtajā izpratnē. Cerēt nebija ne uz ko. Man vajadzēja izlemt visu vienai un ātri.”

Ķīlnieki cīņā par Donbasa atslēgām

Izjumā viss notika ļoti strauji, un ne velti, jo šo pilsētu krievi sauc par “Donbasa atslēgu”. Tas tāpēc, ka šī pilsēta ir svarīgs transporta mezgls, kas savieno Harkovas un Donbasa apgabalus (ar Slavjansku un Kramatorsku).

Tādējādi Izjuma ieņemšana atklāja ceļu uz Slavjansku, dodot iespēju aplenkt Donbasā izvietoto ukraiņu karaspēka grupu. Tāpēc okupanti nežēloja ne savu tehniku, ne lādiņus, ne arī dzīvo spēku. Un mierīgi iedzīvotāji atradās visam pa vidu un bija nonākuši ķīlnieku lomā. Krievu karspēks nedeva iespēju vienoties par humanitārajiem koridoriem, netika ievērots arī iepriekš saskaņots “klusuma režīms”. Arī tad, kad bija sarunāts, izdevās evakuēt līdz 20% no plānotā mierīgo iedzīvotāju daudzuma. Situācija bija katastrofāla. Dažu dienu laikā pilsētā tika sagrauta visa infrastruktūra. No tās nav palicis nekā – ne slimnīcu, ne skolu, ne ceļu, ne parastu dzīvojamo māju…

“Mūsu piecstāvu dzīvojamajā mājā bija pagrabs, kas bija aprīkots ķīmisku apdraudējumu gadījumiem. Tas mūs burtiski izglāba. Mēs ar kaimiņiem pārnesām uz pagrabu visu, ko varējām, – no segām līdz pannām un katliem. Bērniem atnesām spēles, rotaļlietas, dažādas izklaides. Darījām visu ātri, jo apšaudes bija ļoti spēcīgas un to, kur trāpīs kārtējā raķete vai artilērijas šāviņš, neviens, protams, nezināja. Pirmās dienas mūs apšaudīja no pusnakts līdz 5.00 vai 6.00 no rīta. Pa dienu mēs vēl paguvām šo to padarīt. Bet tad apšaudes kļuva aizvien haotiskākas, un tās varēja notikt jebkurā laikā. Jau bija bail atstāt savu pagrabu. Cilvēkiem pagrabā bija arī suņi, bet tos vajadzēja vest pastaigāties. Tā arī pastaigājās – zem apšaudēm.”

Natālija atceras ka iedzīvotāju skaits pagrabā katru dienu varēja mainīties. 150 – tāds bija pats lielākais patvēruma meklētāju skaits bija, bet vidēji tur pastāvīgi uzturējās 50 līdz 60 cilvēki. Kad uz ielas sākās apšaude, cilvēki skrēja uz jebkuru un, protams, tuvāko patvērumu. Kad viss mazliet pierima, visi atkal izklīda. Tāpēc arī mainījās cilvēki un viņu skaits pagrabos. Ukraiņi bija dzirdējuši par diversantiem, tāpēc vīri katru no jaunpienācējiem pārbaudīja – vietējais vai ne. Aplūkoja dokumentus, precizēja nianses, kuras zināja tikai vietējie (piemēram, kaut kādas pilsētas īpatnības). Natālija saka, ka reiz pie viņiem ienācis arī kāds ukraiņu armijas kareivis. Viņam palīdzējuši, parādījuši ukraiņu formējumu atrašanās vietu. Visi Natālijas līdzcilvēki bija pret krievu okupāciju. Neviens negaidīja un arī negribēja “krievu pasauli”.

Pagrabā cilvēki dzīvoja un… mira

“Mums bija sauss un tīrs. Tā kā pagrabs bija paredzēts aizsardzībai no ķīmiska apdraudējuma, tur pat bija tualete. Mēs pat spējām izveidot atsevišķas ”istabiņas” katrai ģimenei. Bet… Tas ir tāds apšaubāms prieks dzīvot pagrabā savā istabā ar tualeti, kad virs galvas plosās… nāve…,”–  Natālija stāsta par pagraba ikdienu.

Natālija: ”Ēst gatavojām laukā un uz ugunskuriem. Arī, cik nu tas iespējams, vairoties no apšaudēm. Ūdens, gaismas, gāzes nebija. Ūdens smēlām strautā netālu no mājas. Kad sabombardēja «Brusņičku» (Pārtikas veikalu tīkls, tulkojumā – «Brūklenīte». – Red.), vietējā Zemessardze mums atļāva ņemt produktus no turienes. Cik daudz stikla lausku pēc tam bija manās plaukstās! Bet tas nu bija pēdējais, par ko domāju, rāpjoties veikalā pa šāviņu izdauzītajiem logus. Pagrabā bija izsalkuši bērni, bet mums vairs nebija, ar ko viņus barot. Ņēmām produktus priekš visiem. Visi bijām izsalkuši. Produktu vairs nebija nekādu un daudziem jau arī nebija, kur un kā tos gatavot. Pa visu to laiku vienu reizi pilsētniekiem tika izdalīta maize. Bet mēs, piemēram, nezinājām, ka ir tāda humānā palīdzība. Tolaik vispār jau bija informatīvais vakuums. Nebija jau arī nekādu sakaru, arī internets ne.”

Pagrabā, kur dzīvoja Natālija ar meitu, bija vēl 10 bērni, kuru vidū arī viens zīdainis. Bija tur arī veci ļaudis, bija invalīdi un arī ievainotie, kuriem jau vairs nebija iespējams sniegt profesionālu medicīnisko palīdzību… Slimnīcas jau sen vairs nebija. Gan morāli, gan fiziski tādos apstākļos dzīvot bija ļoti grūti. Bet nācās, jo arī aizbraukt no pastāvīgi apšaudītās pilsētās nebija iespējams.

“Mūsu pagrabā cilvēki mira. Viena sieviete sajuka prātā. Viņa visu laiku kliedza,  nesapratu, kas viņa ir un kur atrodas. Viņa nomira vēlāk… Vīrietis, kurš aizgāja paskatīties, kas noticis ar viņa dzīvokli, iekrita divmetrīgā, eksplozijas izrautā bedrē un stipri savainojās. Arī viņš nomiris jau mūsu pagrabā. Viņu apglabājām turpat, mājas pagalmā. Pilsētas pagalmos ir daudz apbedījumu…

Cilvēki no ielas mūsu pagrabā ieskrēja ar šķembu ievainojumiem, ar salauztām rokām. Bet ko mēs varējām darīt? Mēs uzlikām šinas un viss,” – turpina Natālija. ”Visu laiku, kamēr mēs ar Milu dzīvojām pagrabā, kopā ar citām mammām centāmies nodrošināt bērnu ēdināšanu. Īpaši bērnu. Ja bija iespēja un bija no kā, – uz ugunskura gatavojām ēdienu. Atceros, ka pagatavojām kotletes. Tie bija svētki! Bet pamatā jau tas bija kaut kas vienkāršs un ātrs. Zupa, putra. Maizes un miltu jau nebija. Bet bērniem tā gribējās…”

Natālija apklust. Turpina pēc pāris minūtēm: “Vīrieši kaut kā pārkausēja sveces. Nezinu, kā viņi to darīja. Visi mūsu un kaimiņu mājas sveču krājumi bija izsmelti. Mēs dzīvojām aklā tumsā. Tik ļoti gribējās iziet laukā, kā bērniem, tā pieaugušajiem. Iziet un brīvi uzelpot, pastaigāties. Iziet, lai redzētu dienasgaismu, sauli. Tādas vienkāršas, pavisam vienkāršas lietas, kuras vēl pavisam nesen mēs varējām brīvi piedzīvot! Tagad par to visu varēja nākties samaksāt ar dzīvības cenu… Bet tomēr… reizēm es izgāju ārā.

Bija brīži, kad raudāju. Tas bija tad, kad kaut kur uz ielas izdevās noķert mobilos sakarus un zvanīju mūsu pagraba cilvēku radiniekiem. Virs manas galvas spindza lodes, bet es tai brīdī klausījos, kā radinieki raud un apsola atbraukt pakaļ ikvienam, ka mīl katru un ka nevienu negrib zaudēt. Es klausījos, raudāju kopā ar citu cilvēku tuviniekiem un solījos, ka mēs izdzīvosim.”

No ļaunās filmas ir jātiek ārā!

Tas, ko Natālija ieraudzīja, izejot ārā no pagraba tumsas, līdzinājās sliktai kino filmai. Mājas, veselas ielas ar veikaliem, administratīvajām ēkām, ceļiem bija šāviņu eksplozijas izkropļotas, starp mājām – milzīgas bumbu bedres, izsisti logi un balkoni, kas tūlīt tūlīt kritīs. Un visur svaigas kapu kopiņas. Kara tehnika un karavīri starp dzīvojamām mājām…

Natālija: “Un pāri šim visam bezgalīgi riņķo droni. Visu laiku tika veikta izlūkošana. Bija grūti tam visam noticēt, tā bija briesmīga, bet – realitāte. Manas smadzenes visu laiku peldēja tādā kā adrenalīnā. Darīju visu, lai mēs izdzīvotu. Nezināju, kas notiks rīt, bet šodien ir jāizdzīvo,” saka Natālija.

Reiz Natālija pat piegājusi pie ukraiņu armijas karavīriem un lūgusi paiet tālāk no viņu pagraba, jo tajā ir bērni. Viņa rīkojās kā ikviena māte – centās briesmas atvairīt pēc iespējas tālāk no sava bērna. Militāristi bija saprotoši un pārcēla savu ugunspunktu uz citu vietu.

Natālijas 12 gadus vecā meitiņa Mila pavisam īsu brīdi pirms kara bija pabeigusi onkoloģiskās slimības ārstēšanas kursu. Reiz skrējusi kāpņu telpā pa pakāpieniem, paklupusi un sākusi klibot, – par slimības aizsākumu stāsta Natālija. Klibošanai nerimstoties, meklējuši iemeslu slimnīcā, tad arī noskaidrota diagnoze – vēzis. Natālija toreiz savāca dūrē visu savu gribu un kopā ar meitu devās savā pirmajā karā – par meitas veselību. Divi ārstēšanas gadi, un tik ļoti gaidītais rezultāts: Mila ir remisijā jau pusotru gadu.

“Apšaudes kļuva dienu no dienas intensīvākas,  nebija nekādas informācijas – ne par evakuāciju, ne par humāno palīdzību. Sapratu jau, ka jātiek ārā no pilsētas. Bet kā? Ar vīru sākumā sazinājāmies tikai ar retu īsziņu starpniecību. Stabilu mobilo sakaru nebija jau ilgstoši… Un, ziniet, man vienkārši paveicās, jo pavisam nejauši uzzināju, ka var izbraukt. Ka pilsētā kaut kādā neiespējamā  veidā ierodas brīvprātīgie un izved cilvēkus. Es riskēju. Pagrabā man bija vissvarīgākais: meita, divi kaķi un dokumenti. Par dzīvokli kā par kaut ko vērtīgu es pārstāju domāt jau sen. Lai gan, protams, ka arī tā bija daļa manas dzīves… Tad kaimiņi stāstīja, ka esot manā mājā redzējuši krievus. Viņi sēdējuši virtuvē. Uz galda bijis nolikts viss vērtīgais, ko atraduši manā mājā. Pēc viņu aiziešanas dzīvokļa durvis tika aiznaglotas. Kas ar dzīvokli šobrīd noticis – nav zināms.

Paveicās, ļoti paveicās!

Kā izrādījās, labdarības fonds «Slovjanskoje serdce» (“Slāvu Sirds”. – Red.) organizēja izjumiešu evakuāciju. Riskējot ar dzīvībām, drosmīgi ļaudis devās uz pilsētu un izveda tos, kas bija gatavi riskēt.

Natālija: ”Es ar Milu, abiem kaķiem un divām mugursomām iekāpu mašīnā. Man klēpī – vēl viena meitene invalīde. Mašīna – maza, viegla – jau bija pilna. Bet kad salonā vairs nebija vietas, divas sievietes šoferis paņēma bagāžniekā. Kad braucām ārā no pilsētas, ieraudzījām tukšus autobusus, kas bija paredzēti cilvēku evakuācijai. To bija daudz. Izrādījās, mūs jau sen bija gatavi evakuēt, tikai mēs jau par to nezinājām. Izbrauca no Izjuma 6. martā.

Kā vēlāk noskaidrojās, vienu no evakuācijas autobusiem iznīcināja Krievijas tanka raidīts šāviņš. Par laimi, autobusā tobrīd nebija cilvēku. Tā evakuācija tika pārtraukta pastāvīgo apšaužu un informatīvā vakuuma dēļ pilsētā.

”Mēs atbraucām uz Svjatogorsku. Ceļš bija īss, bet man tas šķita veselu mūžību garš. Mēs nokļuvām mājās, kas bija paredzētas bērniem un kur bija gan ūdens, gan gaisma, gan ēdiens. Mēs beidzot varējām ieiet dušā, iziet ārā uz ielas un baudīt ierasto ēdienu. Pēc tam, kad kādu laiku bijām pavadījuši Svjatogorskā, cauri Kramatorskai izbraucām uz Ļvovu. Mēs braucām vilcienā kopā ar citiem īpašajiem bērniem. Ja iekļuvām gaisa trauksmes zonā, viss sastāvs apstājās. Ja tas notika naktī, visiem bija jāizdzēš gaisma. Tas bija baisi – stāvēt starp laukiem vai mežā tumsā! Karš bija visur. Šis ļaunums mums lavījās pa pēdām un ieskāva mūs no visām pusēm!” stāsta Natālija.

No Kramatorskas viņiem izdevās aizbraukt vēl pirms traģēdijas, kas notika 8. aprīlī, kad raķešu triecienā dzelzceļa stacijā tika nogalināti 57, bet ievainoti 109 cilvēki.

Tad bija Ļvova un vajadzēja izlemt, kurp doties. Nav naudas, bet ir meita, kaķi un dokumenti. Pēc ģimenes padomes sēdes pieņemts lēmums doties uz Austriju pie vīra.

Par tuvajiem cilvēkiem nav nekādu ziņu…

Ukrainā palicis dzīvoklis, darbs, vīra vecāki un Natālijas vecmāmiņa ar vectētiņu. Ar viņiem, starp citu, nekāda sakaru nav… Natālija joprojām nezina, ir viņi dzīvi vai nav…

Reiz, kad Natālija bija vēl pavisam maza, viņas māte meitu atdeva meitu audzināšanā savi mammai un tētim, bet pati aizbrauca uz Krieviju. Natālijas tētis nomira, kad viņa vēl bija pavisam maza. Kopš tā laika vecmāmiņa un vectētiņš bija Natālijas vienīgie vecāki.

Ar mammu Natālijai ir sarežģītas attiecības. Lai gan šīs sievietes pirmo vīrs Izjumā bija nogalinājusi šāviņa šķemba, bet miesīgai meitai un mazmeitai bija jādzīvo pagrabā un, dārdot apšaudēm, jābēg no dzimtās Izjumas, viņa nespēja noticēt tam vai pieņemt, ka Krievijai ir okupējusi Ukrainu. Mītiskie banderieši, apspiestie Ukrainas krievvalodīgi, nepieciešamība atbrīvot ukraiņus no nacistiem un citi Krievijas propagandas vēstījumi pamatīgi un acīmredzot uz palikšanu iesēdušies mātes apziņā un kaut kādā absurdā veidā tie sadzīvoja ar pārliecību, ka… ukraiņi karo paši ar sevi! Sieviete neticēja un netic joprojām tam, ka Ukrainā notiek briesmīgs, nežēlīgs un visu dzīvo iznīcinošs karš. Lai kā arī Natālija necentās atklāt patieso situāciju, viņai nekas no tā nesanāca – māte palikusi pie savas pārliecības.

***

Vilcienu līdz Polijai aizbraukt gribētāji gaidījuši gandrīz diennakti, bet no rīta 6.00 jau bijuši ceļā uz Pšemislu Polijā. Polijas brīvprātīgie, – stāsta Natālija, – palīdzējuši, kā vien varējuši – barojuši, konsultējuši, izstāstījuši, kur var pārnakšņot, līdz sagaidīs vilcienu uz Austriju.

“Šis brauciens pa Eiropu ir atsevišķs stāsts. Eiropā, īpaši pa ceļam uz Austriju, es biju bez sakariem ar vīru. Vācu valodu nezinu, arī mana vīra mītnes adreses man nebija. Braucu, paļaujoties uz veiksmi.  Un veiksme atkal bija kopā ar mani,” – Natālija smaida. – ”Bet vīrs mūs sagaidīja stacijā. Pirms tam es viņam biju nosūtījusi ziņu no sveša tālruņa numura, ka braukšu un būšu stacijā no rīta. Bet Austrijā mēs nepalikām. Lai gan arī šajā valstī darbojās brīvprātīgie, valsts līmenī acīmredzot nebija izstrādāta ukraiņu bēgļu pieņemšanas procedūra. Mēs netikām pierakstīti kopmītnēs, kurās dzīvoja mans vīrs, bet bez pieraksta saņemt palīdzību nebija iespējams. Jā, vīrs strādāja, bet, lai izdzīvotu, bija jāskaita katrs cents. Pēc laika sapratām – jābrauc prom. Pēc Ukrainas likumiem, mans vīrs varēja neatgriezties Ukrainā. Viens no iemesliem ir bērns, kam nepieciešama īpaša aprūpe. Tad nu sākām spriest, kurp doties. Vīram vajadzīgs darbs, man jāspēj parūpēties par bērnu un, iespējams, arī strādāt, un tas bija jādara likumīgi.”

Tā ir milzīga laime – izbaudīt pavisam vienkāršas lietas

Tā Natālija nonāca Latvijā. Kādā no publikācijām internetā Natālija bija ieraudzījusi paziņojumu par to, ka Izjuma sadraudzības pilsēta Tukums pieņem bēgļus. Brauciens no Austrijas uz Latviju noritēja daudz vienkāršāk, jo Natāliju šeit jau gaidīja. Pateicoties brīvprātīgās Judītes Dobeles rūpēm (un ne tikai morālajām), Natālija, Mila un Jevgeņijs atbrauca un apmetās Tukumā. Tagad Jevgeņijs strādā, Natālija pieskata meitu un arī nedaudz strādā.

“Esmu bezgalīga pateicīga Latvijas cilvēkiem, Judītei un daudziem citiem, kas mums palīdzēja mūsu ceļā uz dzīvi zem mierīgām debesīm. Kas būs tālāk, – grūti pateikt. Pagaidām mēs esam šeit. Virs mūsu galvām nelido raķetes, artilērijas šāviņi un apkārt nespindz lodes. Izbaudu katru dienu. Ja ir iespēja, atpūšamies, pat braucam uz jūru. Bet tas, ko abas ar meitu piedzīvojām karā un ”pagraba dzīvē”, gribu aizmirst, kaut gan saprotu, ka ko tādu nevarēs aizmirst nekad… Ir jānovērtē katra diena un jāpateicas par iespēju apkampt, samīļot savus tuviniekus,” smaidot aicina izjumiete Natālija.

Oksana Puhačova