Latvijā – no 2022. gada marta
Par savu nokļūšanu Tukumā Polina stāsta: “Esmu no Ukrainas, no Odesas. Pirms aizbraukšanas mācījos Odesas 1. ģimnāzijā, kur man vislabāk padevās fizika un matemātika. Mamma tur strādāja par grāmatvedi, bet tētis ir uzņēmējs. Kad sākās karš, ģimene izlēma, ka mēs ar mammu brauksim prom, lai meklētu drošāku vietu, bet tētis paliks Odesā. Ceļā devāmies ar autobusu un gribējām palikt Polijā, bet tā sanāca, ka mums ieteica braukt uz Latviju, un, tā mēs pagājušā gada martā nonācām Tukumā. Pazīstami cilvēki mums palīdzēja atrast un noīrēt dzīvokli.” Vaicāta, vai viņa zina, kur un kā tagad dzīvo viņas klasesbiedri no Odesas, Polina stāsta, ka klasē bijis ap 30 skolēnu, kas tagad ir izklīduši kur kurais: “Ir kādi, kas palikuši Odesā, bet ir, kas aizbraukuši uz citām valstīm – Poliju, Franciju, Portugāli, tikai Latvijā neviena cita nav. Taču mēs visu laiku sazināmies internetā.”
Runājot par notikumiem Ukrainā, Polina saka, ka televīziju neskatās, taču, vaicāta, vai, viņasprāt, notikumus Ukrainā te atspoguļo pietiekami, viņa domā, ka jā: “Klases biedri, kad sāku šajā skolā mācīties, interesējās par karu un dzīvi Ukrainā, bet tagad vairs tik bieži jautājumus neuzdod. Es pati zinu, kas mājās notiek, jo regulāri sazināmies ar tēti. Situācija tur nav vienkārša – regulāri nav elektrības, ne vienmēr ir siltums, internets. Tur ir grūti dzīvot.”
Ķēriens uz valodām
Stāstot par mācībām, Polina skaidro, ka viņai patīk mācīties: ‘’Pagājušajā gadā mācījos attālināti savā vecajā skolā, bet tas bija grūti – visu laiku bija daudz kontroldarbu, taču nebija laika tiem kārtīgi sagatavoties, lai gan mācījos katru dienu no 9.00 līdz 14.00. Un tad mammai piezvanīja skolas direktore [Anita Locāne] un piedāvāja man turpināt mācības tepat, Tukumā. Un es izlēmu mācīties klātienē, jo šķita, ka tas būs vieglāk nekā attālināti, un tā arī ir – tagad mācos mazāk. Ar valodu man grūti nebija, jo jau no jūlija biju mācījusies latviešu valodas kursos [Tukuma 3. pamatskolā] un līdz septembrim biju apguvusi valodu tā, ka skolā jau sapratu 80% no tā, ko skolotāja runāja. Līdz kursiem gan zināju tikai “labdien un labvakar” – vienkāršus vārdus.
Kad vaicājām, vai viņai ir kādas īpašas spējas un laba galva, Polina smejas un piekrītoši māj ar galvu – labas galvas esot arī viņas vecākiem, bet valodas viņai pašai tiešām padodas: “Ģimenē mēs runājam krievu valodā, jo Odesā daudzi runā krieviski, bet, protams, zinām arī ukraiņu valodu, arī skolā mācījos ukrainiski. Zinu arī angļu valodu, franču valodu un pavisam nedaudz – ķīniešu valodu. To visu mācījos Odesas ģimnāzijā, kur tie bija obligātie priekšmeti. No ķīniešu valodas gan atceros tikai dažus vārdus, pārējais ir aizmirsies, bet franču valodā varu lasīt un mazliet arī runāt. No visām valodām, ko zinu, franču valoda ir visgrūtākā, jo tai ir sarežģīta gramatika un laiku formas. Visi pārējie mācību priekšmeti, man šķiet, ģimnāzijā bija tādi paši, kā šajā skolā.”
Traucē saliktā pagātne un garumzīmes
Kad vaicājām, kas latviešu valodā grūtākais, Polina saka, ka saprast valodu bijis vieglāk, bet runāt – daudz grūtāk. Runājot par latviešu valodas gramatiku, viņai grūta liekas locīšana: “Jo īpaši grūtas ir vārdu pagātnes formas. Ukraiņu valodā arī ir pagātne, bet ne vienmēr saprotu latviešu valodas salikto pagātni, piemēram, forma “es esmu dzimusi”… Un vēl man nav viegli izrunāt vārdus ar garumzīmi – ne vienmēr varu šos vārdus tā pagarināt, kā vajag. Ne krievu, ne ukraiņu valodā nav garumzīmju.” Te jāpiebilst, ka mums par lielu pārsteigumu Polina pierakstus mācību stundās veic latviešu valodā – fizikas kladē, kuru viņa mums parādīja, varējām izlasīt ne tikai pareizā latviešu valodā pierakstītos terminus, bet arī jaunās vielas aprakstus.
“Skolā man iet labi, man ļoti patīk šeit mācīties, un visi priekšmeti ir ļoti interesanti. Tos apgūstu latviešu valodā un visu saprotu. Arī skolā man šķiet interesanti – ar klasesbiedriem un skolotāju Kristīni Gereišu pagājušā gada nogalē bijām Eiropas parlamentā Strasbūrā, kur klausījāmies lekciju par situāciju Eiropā un energokrīzi. Bija daudz ekskursiju pa pilsētu un arī pa Vāciju.”
Runājot par nākotnes plāniem, Polina vēlas šeit pabeigt vidusskolu un kļūt par inženieri – mācoties šīs zinātnes kādā ārvalstu augstskolā, piemēram, Vācijā.
