Par projektiem un jaunajiem kadriem «Tukuma slimnīcā»

Pagājušajā nedēļā Nacionālais veselības dienests informēja ārstniecības iestādes par tām piešķirto finansējumu 2019. gadā. Par to, kāds tas ir SIA «Tukuma slimnīca un poliklīnika», kādas ir šajā gadā piešķirtās kvotas ambulatorajiem pakalpojumiem un vai pietiek ārstu, lai šos pakalpojumus sniegtu, runājām ar iestādes vadītāju Dzintru Rabkeviču. Viņa gan arī atzina, ka šajā gadā būs daudz izaicinājumu, ar kuriem būs jātiek galā.

Pacientu skaits gadu no gada samazinās

– Vispirms par aizgājušo gadu – kāds tas ir bijis?

– Gads bija sarežģīts – veselības reformas dēļ, taču esam saglabājuši savu statusu – esam otrā līmeņa slimnīca, un mūsu obligātais profils ir terapija, ķirurģija, anestezioloģija un pediatrija, kas gan nav obligāta, bet tā ir mūsu izvēle, jo šī nodaļa ir ļoti svarīga; un vēl ir laboratorija un rentgens, kas strādā diennakts režīmā. Pagājušajā gadā slimnīcā tika ārstēti 3572 pacienti, kas bija mazāk nekā 2017. gadā, kad bija 3791 pacients; tas ir arī salīdzinoši mazāk nekā dažus gadus iepriekš, kad gadā ārstējām vidēji ap 5000 pacientu. Esam analizējuši iemeslus – viens no tiem, ka mums nav ginekoloģijas/dzemdību nodaļas, ka traumatologam trīs mēnešus bija darba nespēja, līdz ar to nodaļa nestrādāja ar pilnu slodzi, kā arī tas, ka samazinājies iedzīvotāju skaits. Tikmēr Uzņemšanas nodaļā pacientu skaits nav krities – tas ir ap 10 000 pacientu gadā, tikai mazāks skaits nonāk slimnīcā, bet vairāk palīdzību sniedz uzņemšanas nodaļā vai observācijas gultās. Vēl pagājušajā gadā akreditējām abas laboratorijas. Esam ieguvuši energoefektivitātes sertifikātu – apzinājām vietas, kur resursus tērējam visvairāk.

– Un kā sācies šis gads?

– Vērtējot pacientu skaitu, šī gada janvārī bija 312 pacientu, kas ir vairāk nekā  2018. gada janvārī, kad slimnīcā ārstējās 258 cilvēki. Tas visdrīzāk izskaidrojams ar vīrusu laiku. Savu artavu dod arī jaunā neiroloģijas nodaļas vadītāja Sanita Kaminska, kas cītīgi strādā.

– Vai jums ir neirologs? Neatliekamajā palīdzībā teica, ka tā kā neirologa nav, viņi ir spiesti pacientus vest uz Jelgavas slimnīcu.

– Neirologi mums ir – ambulatori strādā neirologi Agnese Bāliņa-Tretjakova un Zane Vīksna, bet nodaļā – daktere Marija Sevčuka. Viņas apkalpo neiroloģiskos un hroniskos pacientus, kam nav vajadzīga 24 stundu neatliekamā palīdzība, bet uz slimnīcu Jelgavā vai Rīgā ved akūtos pacientus, piemēram, pēc insulta.

– Sākumā minējāt, ka paredzētas izmaiņas saistībā ar rentgenu, Uzņemšanas nodaļu?

– Jā. Mēs esam noteikuši rentgena darba laiku – poliklīnikas rentgens līdz 15.00 (komisiju dienās – līdz 16.00) apkalpo ambulatoros pacientus un īpašos gadījumos – arī stacionāra, savukārt tā sauktais ķirurģijas rentgens ikdienā apkalpos stacionāra un neatliekamos pacientus, bet laikā no 18.00 līdz 21.00 tiks apkalpoti arī ambulatorie pacienti, lai varētu šo pakalpojumu izmantot tie, kas strādā. Tas darīts arī tāpēc, lai mediķi nepārstrādātu stundas.

– Teicāt, ka būs izmaiņas Uzņemšanas nodaļas darbā?

– Mēs daudz domājam, kā uzlabot Uzņemšanas nodaļas darbu. Piemēram, šobrīd, gripas laikā, tiek sniegtas konsultācijas; arī nodaļas vadītājs dakteris Silovs ir nācis ar dažādiem ierosinājumiem. Tā, piemēram, no jaunā gada ir pagarināts reģistratora darbs; iegādāsimies jaunu defibrilatoru.

– Vēl bija jautājums par Bērnu nodaļu – ka Bērnu nodaļas ārsti neiet uz Uzņemšanas nodaļu. Tātad – kuram un pie kā jāiet – ārstam pie bērna vai bērnam pie ārsta?

– Mēs par to esam ļoti daudz runājuši – vai ārsts var atstāt savu nodaļu un iet uz uzņemšanu, vai nē; vēl ir jautājums par to, kurš var labāk izdarīt injekcijas bērniem – droši vien bērnu māsas ir vairāk iepraktizējušās šajā jomā, bet – kā to labāk organizēt?! Un, protams, mēs domājam, kā uzlabot abu nodaļu sadarbību, lai ātrāk un operatīvāk pieņemtu lēmumu, ko ar bērnu darīt, lai bērnu nevajadzētu vest uz nodaļu, pēc tam atpakaļ uz rentgenu un vēlreiz uz nodaļu. Protams, tas, ka neesam vienā ēkā, arī rada problēmas. Ir daudz jautājumu, uz kuriem kopā meklējam atbildes, lai šo darbu uzlabotu. Kā jau teicu, šogad būs daudz izaicinājumu, ar kuriem būs jātiek galā.

Eiropas projekta gaidās

– Šī gada lielais darbs noteikti būs 777 650 eiro Eiropas finansējuma apgūšana.

– Darāmā virzieni, kas jāīsteno trīs gadu laikā, ir skaidri, līgums par finansējumu ir noslēgts, drīz izsludināsim iepirkumu tehniskā projekta izstrādei. Kopā ar Veselības ministriju esam vērtējuši mūsu vajadzības un atbilstoši tām plānojam darbus – projekta ietvaros poliklīnikai iegādāsimies jaunu rentgena iekārtu un līdz ar to pārbūvēsim radioloģijas nodaļu, lai tagadējā iekārta varētu netraucēti turpināt darbu. Vēl tur tiks izveidoti sonogrāfa kabineti, lai radioloģijas iekārtas būtu vienuviet. Sakārtosim arī endoskopijas kabinetu, kur būs jauna iekārta, kā arī ķirurgu un traumatologu kabinetus. Problēmas rada tas, ka ēka ir kopīpašums, jo citu īpašnieku daļā mēs nevaram līdzekļus ieguldīt. Tas attiecas arī uz reģistratūru, kuru esam iecerējuši pārbūvēt, neizejot ārpus robežām – plānojam ierīkot elektronisko rindu ar numuriem, datu aizsardzībai atbilstošus plauktus, kā arī pilnveidosim darba vietas. Otra naudas daļa tiks ieguldīta stacionārā – bērnu nodaļā, kur ierīkosim infekciju palātas ar komunikācijām un liftu, savukārt ķirurģijas korpusā pārbūvēsim ieejas mezglu, ierīkosim jaunu liftu, bet traumu un ķirurģijas nodaļā lielās palātas pārbūvēsim par divvietīgām, ierīkojot arī dušu un tualeti, lai cilvēkiem būtu ērti.

– Šajā Eiropas projektā papildu finansējumu varēja iegūt, sadarbojoties ar kādu augstāka līmeņa ārstniecības iestādi. Jūs lēmāt nesadarboties.

– Šī papildu nauda bija tāds mānīgs burkāns, kas tika sadalīta starp abām ārstniecības iestādēm vai arī tika tikai lielākajai. Mūsu sadarbības teritorijā ir Bulduru un Stradiņa slimnīca; mēs arī tikāmies, taču tādus īstus saskarsmes punktus neatradām. Ar Stradiņa slimnīcu runājām par to, ka šīs slimnīcas pacienti varētu tikt vesti tālākajai ārstēšanai uz Tukumu, taču, kamēr tam nav juridiskā pamatojuma un finansējuma, mēs ar to neaizraujamies, jo šādi hroniskie pacienti ir ļoti dārgi ārstēšanas ilguma, izlietoto medikamentu un izmantotās aparatūras dēļ. Šādu pacientu arī mums pašiem ir daudz, tāpēc, piemēram, vakar (14. februārī) reanimācijā nevarējām uzņemt nevienu jaunu pacientu, jo visas vietas bija aizņemtas – bija daudz smagu slimnieku. Ja mēs būtu piekrituši šim projekta nosacījumam par sadarbību, tā būtu jāīsteno vēl piecus gadus pēc projekta pabeigšanas, kas uzliktu papildu saistības. Taču neatkarīgi no šī projekta ar šīm slimnīcām mums ir labas attiecības, mēs regulāri kontaktējamies.

Algu pieaugums par 20%

– Jaunais gads atnāca ar priecīgu ziņu mediķiem par atalgojuma pieaugumu, tomēr, kā redzam citās slimnīcās, samazinoties slodzēm, pieauguma nebija. Kā tas ir Tukuma slimnīcā?

– Jau pagājušajā gadā pieauga minimālā alga, un arī šogad esam algas palielinājuši, kā to paredz normatīvie akti – par 20%. Tikai ir svarīgi saprast, ka tie nav 20% klāt pie esošā atalgojuma, bet gan 20% klāt pie atalgojuma par slodzi, turklāt – ievērojot tā saukto amatu “režģi”, kas mūsu slimnīcā ir izveidots, lai izdalītu vairāk nekā desmit dažādas atalgojuma kategorijas atkarībā no izglītības, sertifikācijas utt.

– Bet vai nav tā, ka tiem, kam ir mazāka alga, ir mazāks pieaugums, bet tiem, kam lielāka – lielāks?

– Tieši otrādi – tiem, kam alga atbilst zemākajai atalgojuma likmei, pieaugums ir 20%, bet tiem, kam ir lielākas algas, ir mazāks pieaugums – piemēram, 10 vai 13%.

– Piemēram, cik saņem ārsts, māsa, māsas palīgs par likmi bez piemaksām un pirms nodokļu nomaksas?

– 2018. gadā ārstiem par slodzi maksājām 910 eiro, 2019. gadā – 1090 eiro, māsai – pērn attiecīgi 595 eiro un šogad – 714 eiro, māsu palīgiem – pērn 520 eiro un šogad 607 eiro.

– Bet cik ārsti, māsas var nopelnīt maksimāli – ar piemaksām?

– Ja ārsts sniedz arī maksas pakalpojumus, tad mēs papildus – 20-30% – robežās – piešķiram daļu no tiem, atrēķinot materiālās izmaksas, kabineta, iekārtas uzturēšanu, medikamentus. Vidēji poliklīnikas ārsts var saņemt līdz 1500 eiro pirms nodokļu nomaksas, savukārt slimnīcā papildus finansējumu pie atalgojuma rada dežūras, konsultācijas un arī maksas pakalpojumi, līdz ar to ārsta alga var sasniegt arī 2500 eiro pirms nodokļu nomaksas. Māsām tie ir līdz 1000 eiro pirms nodokļu nomaksas, bet māsu palīgiem – ap 700 eiro. Piemaksas ir atkarīgas arī no sertifikācijas, izglītības utt.

– Palielinājāt atalgojumu arī administrācijai?

– Šobrīd nē, jo mēs vēl nezinām kopējo finansējumu iestādei šim gadam, ir tikai provizoriskie aprēķini. Protams, mēs plānojam pielikt saimnieciskajiem darbiniekiem – sētniekiem, liftniekiem, kas saņem minimālo algu.

– Pagājušajā gadā jau rakstījām, ka jūsu mediķi daudzas stundas pārstrādā, vai esat šo jautājumu sakārtojuši?

– Mēs jau pagājušajā gadā sākām sakārtot darba grafikus tā, lai mediķu darba apjoms nepārsniegtu 1,5 slodzes. Tomēr arvien vēl mediķi strādā virsstundas, un tā ir problēma pilnīgi visiem. Šobrīd gan ir noteiktas 16 virsstundas nedēļā, līdz ar to mediķi zaudē finansiāli, tai pat laikā – darbinieku arvien vēl trūkst, īpaši, ja kāds saslimst un ir jāaizvieto. Nav diskusijas par to, ka ir jāmaksā dubultā, bet gan par to, lai vispār tiktu sniegts pakalpojums.

Par naudu un kvotām

– Jūs minējāt, ka ir grūti palielināt algas, nezinot, kāda būs oficiālā līguma summa, bet vismaz aptuveni to zināt?

– Šobrīd mums ir zināma provizoriskā finansējums summa – stacionāra finansējums pagājušajā gadā bija 2,8 miljoni, šogad varētu būt ap 3,2 miljoniem eiro, bet ambulatorajai daļai – 844 693 eiro.

– 2018. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo, atsevišķās pozīcijās bija lielāka pakalpojuma kvota iestādes ambulatorajā daļā. Vai spējāt to izpildīt un kādas šīs kvotas būs šogad?

– Lielā daļā pakalpojumu kvotas izpildījām, bet, piemēram, rehabilitācijā, kur tā bija daudz lielāka, neizpildījām, taču tas būtiski nav ietekmējis finansējumu, jo arī šogad šai jomai ir vairāk līdzekļu, vismaz gada pirmajiem trim mēnešiem noteikti. Lielākajā daļa izmeklējumu kvota ir lielāka, kas nozīmē, ka par valsts naudu varēs izmeklēt lielāku skaitu pacientu, bet daļā tā ir samazināta, piemēram, anesteziologam, ķirurgam, elektrokardiogrāfijai un dažām citām pozīcijām.

– Pagājušajā gadā notika atlase mamogrāfijas pakalpojumiem, bet Tukuma slimnīcas mamogrāfs netika izraudzīts, lai varētu sniegt valsts apmaksātus pakalpojumus. Kā ir šogad un vai vēl kādā jomā gaidāms šāds konkurss?

– Šobrīd notiek atlase rehabilitācijas pakalpojumam, un mēs šajā atlasē piedalāmies, taču rezultāti vēl nav zināmi. Mēs ceram, ka iznākums būs pozitīvs, jo mums ir personāls un iekārtas, bet vēl kādus 9000 eiro vajadzēs ieguldīt, lai visas prasības varētu nodrošināt. Kas attiecas uz mamogrāfu – tas ir atbilstošs, lai ar to sniegtu pakalpojumu, taču, tā kā tas nevar sniegt pievilkšanas funkciju, valsts iepirkumam tas nekvalificējās. Mēs esam to vērtējuši un secinājuši, ka pieprasījums ir tik ļoti niecīgs, ka iegādāties jaunu iekārtu neatmaksājas.

Daudz jaunu ārstu un māsu

– Vēl viens jautājums – par kadriem. Zinām, ka ārstu trūkst. Vai šo situāciju ir izdevies uzlabot?

– Jā. No kopumā 274 darbiniekiem iestādē strādā 56 ārsti, un no tiem septiņi ir  jauni – pieņemti 2018./2019. gadā. Viņu vidū ir laboratorijas ārste Alla Šuste, neiroloģe Zane Vīksna, oftalmoloģe Ilze Žarinovska, fizioterapeite Elza Mētra, ārste internetiste uzņemšanas nodaļā Inga Pūre, ārste interniste terapijas nodaļā Zoja Kuzmina un otolaringologs Svetlana Koņuhova. Vēl pie mums strādā 97 vidējā medicīniskā personāla darbinieki, tostarp astoņas jaunas māsas, 65 – jaunākais medicīniskais personāls, tostarp 10 jaunas un 56 pārējais personāls, tostarp 10 jauni. Taču mums ļoti vajag ķirurgus – mēģinām viņus atrast dažādos veidos. Ir ievadītas sarunas ar Viesturu Vīndedzi par dažādiem darbiem.

– Bet vienu jaunu ķirurgu jūs tomēr nenoturējāt? Par mazu alga?

– Tas nebija tas stāsts – jauniem cilvēkiem ir augsti mērķi, lai gan mēs mēģinām visādos veidos atrunāt, jo viņam te bija dzīvesvieta, bet dakteris devās strādāt uz Rēzeknes slimnīcu, kur jau bija iestrādes un arī iespējas.

Puse darba ir komunikācija

– Nereti par ārstiem izskan arī neglaimojoši vērtējumi, piemēram, viens gadījums, kurā bija iesaistīts jūsu ārsts, nonāca līdz policijai un arī publiskajai telpai. Kā to atrisinājāt?

– Tā bija komunikācijas problēma ar pacientu. Šobrīd lieta policijā ir izbeigta, bet mēs par to esam ļoti daudz runājuši – par ētiku, par to – ko un kā runājam, jo puse darba ir komunikācija ar pacientu, īpaši, ja tas ir slims bērns, piemēram.

– Par dziedāšanu darba vietā arī runājat?!

– Jā. Vieniem patīk, citiem – ne. Svarīgi, lai cilvēks būtu saņēmis palīdzību, lai ārsts būtu izdarījis to, kas viņam ir jāizdara – to arī mēs izskatām un izrunājam. Mēs arī aicinām ārstus pašus ziņot par problēmu gadījumiem, par situācijām, kad kaut kas noticis, lai laikus novērstu kļūmes, problēmas.

Agita Puķīte