Otrdien, 30. martā, Tukuma novada domes darbinieki Viesturs Bērzājs un Jānis Krastiņš, kā arī deputāts Agris Baumanis kopā ar Sēmes un Zentenes pagasta pārvaldes vadītāju Silviju Rabkēviču un bijušo Rindzeles Narkoloģiskās rehabilitācijas centra direktoru Māri Malvesu apskatīja centra teritoriju un ēkas. Visu šo īpašumu valsts piedāvā pārņemt pašvaldības īpašumā bez samaksas, tiesa, pašvaldībai jāizlemj, kādas funkcijas tajā varētu realizēt.
No 1. septembra – klusums
Centrālās ēkas vienā no telpām atrodam vēsturisku norādi, ka kopš 14. gadsimta Rindzeles muiža paaudžu paaudzēs piederējusi latviešu Dumpjanu dzimtai, taču vēlāk – Brigeniem, Korfiem, Bolšvingiem, Lambsdorfiem… Kā stāstīja M. Malvess, pagājušā gadsimta sākumā īpašums piederējis Rīgas mēra Džordža (Georga) Armitsteda ģimenei, pēc tam tā pārdota vāciešiem Krideneriem, bet kopš 1939. gada īpašums pieder valstij. Pēckara gados te ierīkots veco ļaužu pansionāts, 1986. gadā – narkoloģijas slimnīca, bet pēc tam – rehabilitācijas centrs narkomāniem.
Taču kopš pagājušā gada 1. septembra centrā nekādas rosības vairs nav un lielie vārti slēgti. Teritorija gan tiek sargāta, lai nelūgti viesi nevazātos un neaiztiktu to, kas palicis pēc steidzīgās pēdējo klientu aizvākšanās. Par laimi – nekas slikts noticis nav, tikai aizvadītās ziemas bargais sniegs sapostījis lapenes jumtu un sagāzis malkas šķūni aiz katlu mājas. Tas reiz bijis pilns ar malku, bet tā aizvesta uz Ģintermuižu (VSIA slimnīca «Ģintermuiža» nodrošina psihiatrisko un narkoloģisko ārstēšanu; kopš 2006. gada Rindzeles narkoloģiskais centrs bija iekļauts šīs slimnīcas sastāvā. – Red.).
Ir viss, lai strādātu
M. Malvess stāsta, ka centra teritorijā ietilpst 27,8 hektāri zemes un 19 dažāda izmēra ēkas – gan dzīvojamās, gan saimniecības, gan pavisam mazas būdiņas: "Dokumentos uzskaitīts pilnīgi viss, arī dziļurbums ar atdzelžošanas iekārtām un attīrīšanas iekārtas, turklāt tas viss darbojas. Darbnīcas ēkā savulaik gatavojām skaidbetona blokus, pat austersēnes audzējām; arī strādājām siltumnīcās un kopām lopus. Lielākajās ēkās bija administrācija un istabiņas klientiem. Apkuri ēkām nodrošināja katlu māja, taču ticis spriests arī par zemes vai ezera siltuma izmantošanu, bet ieceres palikušas ideju līmenī. Pagājušajā vasarā apkures sistēma sakārtota. Izstrādāts arī skiču projekts centrālās ēkas rekonstrukcijai, aprēķināts, ka būvdarbi izmaksātu divus miljonus latu, taču arī tas palika skiču līmenī. Tomēr nemaz tik daudz nevajadzētu, lai te visu uzprišinātu un varētu darboties…"
Rindzelei piederot puse no ezera, par kuru dzirdēts nostāsts, it kā vācieši kara beigās to nomīnējuši. Reiz pieteikušies meklētāji – pārmeklējuši ezeru un teikuši, ka tam ir divi dibeni, vienā ūdens skaidrs, otrā – duļķains, tāpēc tur iekšā neesot laidušies. "Un tāpēc arī leģenda joprojām dzīva. Lai nu kā – ar ūdens motociklu te braukt neviens neriskē," piebilst M. Malvess.
Triju dienu laikā izmeta uz ielas
Kad teritorijas uzraudzītāja Vēsma Sarmule atver lielās mājas durvis, uzvējo salts aukstums – ārā, kur silda pavasara saulīte, tiešām ir daudz siltāks nekā iekšā. Istabiņās ēkas trijos stāvos, kur savulaik dzīvoja līdz pat 30 cilvēku, joprojām atrodas gultas, grāmatas, pamestas drēbes un apavi. Sakām, ka izskatās tā, it kā kāds steigā no šejienes aizvests… M. Malvess apstiprina, ka tieši tā arī noticis – atnācis rīkojums, ka triju dienu laikā telpas jāatbrīvo: "Mēs izlūdzāmies, lai ļauj vismaz ražu novākt." Vaicāts, kur klienti palikuši, bijušās iestādes direktors skaidro, ka pieciem vieta atradusies Ģintermuižā, bet pārējiem bijis jābrauc mājās: "Lielākoties jau visiem kaut kādas mājas bija, tikai cita lieta, vai viņus tajās kāds gaidīja. Un tos piecus slimnīcā paņēma tikai tāpēc, lai starptautiskajā mērogā šī centra slēgšana tik slikti neizskatītos. Savulaik šī centra izveidošana bija Apvienotās Nāciju Organizācijas projekts stratēģiskajai cīņai pret narkotiku izplatību Baltijas reģionā. Projekts darbojās no 1995. gada līdz 2000. gadam, un tajā ietilpa policijas un robežsardzes darbs un medicīniskā palīdzība. Lai pēc tam neteiktu, ka viss likvidēts, kā jau teicu, piecus cilvēkus uzņēma Ģintermuižas slimnīca, bet pārējos izmeta uz ielas. "
Šī vieta palīdz atveseļoties
Laimīgas sakritības dēļ šajā vietā sastapām bijušo centra klientu Igoru, kurš kopā ar draudzeni bija atbraucis apskatīt kādreizējo mājvietu. Te viņš uzturējies pirms gadiem četriem un kopumā pavadījis 11 mēnešus. Igors stāsta, ka centrā praktizētā vairāku soļu metode, ikdienas darbs, atbalstošais personāls un skaistā apkārtne palīdzējusi tikt galā ar atkarību un atgriezties dzīvē. Lai arī kopš tā laika pagājuši vairāki gadi, viņš jūtot aicinājumu šeit iegriezties, jo ar šo vietu saistoties tikai labas domas un sajūtas. Viņam gan ļoti žēl, ka šī vieta vairs netiek izmantota, lai cilvēkiem palīdzētu. Tā tam noteikti nevajadzētu būt.
Tāds ir arī M. Malvesa vēlējums pašvaldības pārstāvjiem – rast šai vietai pielietojumu, jo gan klusums, miers, gan skaistā apkārtne ir labas zāles cilvēkiem, kam vajadzīga atveseļošanās.
Sarunas laikā gan izskanēja viedoklis, ka ir daudz un dažādu programmu sociālajai palīdzībai un veselības aprūpei, taču reāli nav ministrijas, kuras tiešā rūpe būtu cilvēks un tieši par cilvēki nereti vismazāk tiekot domāts. Arī centram ilgi nācies pierādīt, ka cilvēki te tiek ārstēti un ka izstrādātajai ārstniecības metodei ir dzīvē pārbaudīti rezultāti. Taču tas izdevies, un saņemts Veselības ministrijas izsniegtais sertifikāts, kurš turklāt joprojām ir spēkā…
